Saule dega pār izpostītu pilsētu, kur debeskrāpis stiepās tukšā klusumā.

The sun burned over the desolate city, where a skyscraper stretched into the empty silence.

Ielu klāja putekļi un nezāles.

The streets were covered in dust and weeds.

Betona vraki un stikla lauskas atgādināja par cilvēkiem, kuri reiz šeit dzīvojuši.

Concrete wrecks and glass shards served as reminders of the people who once lived here.

Šķita, ka pasaule stāvēja uz laika gala.

It seemed that the world stood at the edge of time.

Ilze gāja pa ielu klusu, uzmanīga katram soļam.

Ilze walked quietly down the street, cautious with each step.

Ap viņu valdošā tukšuma vidū bija tikai viņas mērķis – atrast ūdeni.

Amidst the prevailing emptiness around her, she had only one goal – to find water.

Jāņu nakts drīz bija klāt, un viņa bija apsolījusi Andrim, ka atradīs kaut ko, kas ļautu viņiem svinēt.

Jāņi night was approaching, and she had promised Andris that she would find something that would allow them to celebrate.

Viņa juta šo apsolu kā smagumu sirdī, jo tas bija saistīts ar pagātnes kļūdu, ko viņa nekad aizmirsīs.

She felt this promise as a burden on her heart, as it was linked to a past mistake she would never forget.

„Andris, mums izdosies,” viņa čukstēja vējam, it kā tas varētu nest viņas balsi prom uz drošību.

"Andris, we'll make it," she whispered to the wind, as if it could carry her voice to safety.

Juris sekoja klusumā.

Juris followed in silence.

Viņš palīdzēja Ilzei turēties pie realitātes, lai cik tas būtu skarbs.

He helped Ilze stay rooted in reality, no matter how harsh it was.

Viņa smalkie soļi neradīja troksni, un acis šaudījās, meklējot briesmas.

His delicate steps made no sound, and his eyes darted about, searching for danger.

Viņa uzticēšanās Ilzei bija neapšaubāma.

His trust in Ilze was unwavering.

Viens no vecajiem kartes zīmējumiem, ko viņi atrada, norādīja uz zemes līkumu tur, kur ūdens varētu būt.

One of the old map drawings they found pointed to a land bend where water might be.

Pilsētas drupas, kas aizsedza debesis, izskatījās bezgalīgas savā tuksnešainajā lūžņainībā.

The city ruins that blocked the sky seemed endless in their desert-like wasteland.

Saule kvēloja, padarot gaisu drebinoši karstu.

The sun glowed, making the air shimmeringly hot.

Viņi atsitās pret ielas beigām, kur kādreizējā parka ezers bija izžuvis, taču no zemes nāca dzidra strūkla, līdzīga sen aizmirstai upītei.

They reached the end of the street, where the former park's lake had dried up, but a clear stream, like a long-forgotten brook, emerged from the ground.

Sirdis abi sāka pukstēt straujāk.

Both of their hearts began to beat faster.

Ilze, pilns trauks un goda, izgrūda elpu.

Ilze, full of joy and honor, let out a breath.

Pagaleja, bija jātiek teltī.

They needed to get to the tent.

„Tas ir brīnums,” viņa murmināja, vilkdama Andri vēl tuvāk.

"This is a miracle," she murmured, pulling Andris closer.

Pārspiedza krūmi, kas bija ainavas daļā pārveidoti.

Bushes, which had become part of the transformed landscape, rustled.

No tiem iznāca vīru grupa, viņu rokas izretojas, acis zaigojās.

A group of men emerged, their arms spread, eyes gleaming.

Viņi arī bija nākuši meklēt ūdeni, un viņu nodomi bija neskaidri.

They too had come searching for water, and their intentions were unclear.

Ilze saņēma Andri cieši aiz rokas, un Juris nostājās priekšā.

Ilze held Andris tightly by the hand, and Juris stepped in front.

„Mēs nevēlamies kautiņu,” Ilze sacīja, viņas balss nešaubīgā.

"We don't want a fight," Ilze said, her voice unwavering.

„Vienkārši vēlamies svinēt Jāņus.

"We just want to celebrate Jāņi."

”Viņa piedāvāja pretī kādu no saviem uzkrājumiem: konservu kārbas, pašu rokām darinātus amuletus, kas pasargātu.

She offered some of her supplies in return: canned goods, handmade amulets for protection.

Viņi sarunāja, apsargāja un vienojās kompromisā – dalīt ūdeni, dalīt pasaku nakts stāstus, dalīt Jāņu vakaru.

They negotiated, guarded and reached a compromise – to share the water, to share fairy tale night stories, to share the Jāņi evening.

Visu nakti viņi dziedāja un dalījās ar biezos sārtus grieztos vainagus.

All night, they sang and shared thickly woven wreaths.

Ilze juta, ka līst, ne tikai rasai mijoties ar Jāņu ziedu smaržu – bet arīs viņas gulta mazliet nomazgājās.

Ilze felt it raining, not just with the dew mingling with the scent of Jāņi flowers – but her bed felt a bit cleansed as well.

Kad nakts pagāja un saullēkti uzliesmoja, Ilze atrada mieru arī ar sevi.

When the night passed and sunrises flared, Ilze found peace within herself.

Ūdens nebija vienīgā dzīves vērtība.

Water was not the only value in life.

Arī sadraudzība, ko viņa un viņas vakara draugi atklāja, bija pelnījusi tikpat lielu cieņu.

The friendship she and her evening companions discovered was equally deserving of respect.

Un tā, kamēr pilsēta palika būvēta uz laika beigu gaidām, Ilze, Juris un Andris atstāja savus vārdus debesis – kā liecinieki tam, kas vēl varētu atgriezties.

And so, while the city remained built on the expectations of the end of time, Ilze, Juris, and Andris left their names to the sky – as witnesses to what might yet return.