Dienas sākās ar pelēkām debesīm un vēju, kas svilpoja Jūrmalas pludmalē.

The day began with gray skies and the wind whistling on the Jūrmala beach.

Jūras viļņi maigi šalkoja pret krastu.

The sea waves gently murmured against the shore.

Elīna stāvēja krastā, rokas dziļi jakas kabatās.

Elīna stood on the coast, her hands deep in her jacket pockets.

Viņa vilcīgi raudzījās uz horizontu, kur vējš pacēla smiltis mākoņos.

She hesitantly gazed at the horizon, where the wind lifted the sand into clouds.

Šīs ziemas dienas rīta vējš bija ass, bet Elīna cerēja, ka tas varētu būt sākums kaut kam siltākam.

The morning wind on this winter day was sharp, but Elīna hoped it could be the beginning of something warmer.

Elīna bija nolēmusi, ka šis būs tas brīdis.

Elīna had decided that this would be the moment.

Vakars, kad viņa sapulcinās savu ģimeni ap ugunskuru pludmalē.

The evening when she would gather her family around a bonfire on the beach.

Jānis un Mārtiņš jau bija ieradušies viesnīcā.

Jānis and Mārtiņš had already arrived at the hotel.

Viņi bija apmetušies jaukā apartamentā ar skatu uz jūru.

They had settled into a nice apartment with a view of the sea.

Neskatoties uz aukstumu, Elīna gribēja, lai viņi dodas laukā – prom no sienām un slēptu saziņu.

Despite the cold, Elīna wanted them to go outside—away from walls and hidden communication.

Kad saule sāka noslēpties aiz mākoņiem, Elīna aizdedzināja ugunskuru.

When the sun began to hide behind the clouds, Elīna lit the bonfire.

Malkas sprakšķēšana pievilka pārējos.

The crackling of the wood attracted the others.

Jānis un Mārtiņš pievienojās viņai, klusi nodarbojoties ar savām domām.

Jānis and Mārtiņš joined her, quietly occupied with their own thoughts.

Viņu sejās bija izgaismojusies ugunskura gaisma.

Their faces were illuminated by the light of the fire.

Šķita, ka tikpat ledaini kā apkārtējais laiks, bija arī viņu attiecības.

It seemed that as icy as the surrounding weather, so too were their relationships.

"Es zinu, ka pēdējā laikā esmu kļuvusi tāda kā attālināta," sāka Elīna, viņas balss bija mierīga, bet izlēmīga.

"I know that lately, I've become somewhat distant," began Elīna, her voice calm but decisive.

"Es nenožēloju savu darbu, bet es esmu bijusi pārāk aizņemta, lai pamanītu, kā jūs abi esat man blakus."

"I don't regret my work, but I've been too busy to notice how you both have been by my side."

Neizteicēto jūtu sniega kupenas sāka kust.

The unspoken feelings began to melt like snowdrifts.

Jānis uzmeta skatienu uz Elīnu, ieklausoties.

Jānis glanced at Elīna, listening.

"Mēs esam bijuši... nu, tālu viens no otra," viņš piesardzīgi pievienoja, līdzvērtīgā tonī.

"We've been... well, far apart," he cautiously added, matching her tone.

Mārtiņš, kuru vienmēr uzskatīja par ģimenes kluso, pievērsās viņiem.

Mārtiņš, always considered the quiet one in the family, turned to them.

"Es ilgojos pēc tiem laikiem, kad bija viegli," viņš teica.

"I miss those times when things were easy," he said.

"Zināji, kad mēs visi biežāk tikāmies."

"You know, when we all got together more often."

Viņi turpināja runāt, klausoties viens otra stāstos un daloties sajūtās.

They continued to talk, listening to each other's stories and sharing feelings.

Uguns siltums, šķiet, izkusa ledus, kas gadiem ilgi bija veidojies starp viņiem.

The warmth of the fire seemed to melt the ice that had formed between them over the years.

Viņi apsprieda senos pārpratumus un nosprieda, lai tās būtu pēdējās sprakšķošās malka dzirksteles, kas jākrata pagātnē.

They discussed old misunderstandings and decided to let them be like the last crackling sparks of wood, fading into the past.

Pēc pāris stundām viņi atradās pasargāti viens otra rokās.

After a few hours, they found themselves embraced in each other's arms.

Vējš pie krasta mazinājās, un klusajā naktī viļņi skanēja kā miera melodija.

The wind by the coast had subsided, and in the quiet night, the waves sounded like a melody of peace.

Elīna, Jānis un Mārtiņš solīja turpmāk biežāk satikties un atbalstīt viens otru; viņi saplānoja jaunas tikšanās.

Elīna, Jānis, and Mārtiņš promised to meet more often and support each other; they planned new gatherings.

Kad viņi devās atpakaļ uz viesnīcu, vējš, šķita, bija kļuvusi maigāka, un Elīnas sirds bija silta.

As they headed back to the hotel, the wind seemed to have softened, and Elīna's heart was warm.

Viņa nezināja, vai šī saruna pilnībā atjaunos viņu saites, bet šis bija tikai sākums, un viņai šis sākums šķita patiesi cerīgs.

She didn't know if this conversation would fully restore their bonds, but this was just the beginning, and to her, this beginning seemed truly hopeful.