Ziema bija atnākusi agri, pārklājot pasauli ar biezu sniega segumu.

Winter had arrived early, covering the world with a thick layer of snow.

Saule reti parādījās.

The sun rarely appeared.

Skolas ēka, kas reiz bija pilna ar bērniem, tagad stāvēja tukša un klusa.

The school building, which was once full of children, now stood empty and silent.

Vējš svilpoja pa saplīsušiem logiem, atstājot aiz sevis aukstuma joslas pa gaiteni.

The wind howled through the broken windows, leaving cold streaks along the corridor.

Raimonds vilcinājās pie ieejas.

Raimonds hesitated at the entrance.

Viņa zābaki iedūrās sniegā, viņš pievilka ciešāk mēteli.

His boots crunched into the snow, and he pulled his coat tighter.

Laima stāvēja līdzās, rūpīgi skatoties apkārt.

Laima stood beside him, carefully watching the surroundings.

Viņa bija skeptiska. Nepaļāvās uz citiem, bet sirdī bija labs cilvēks.

She was skeptical, not trusting others, but was a good person at heart.

"Ir jāpameklē ēdieni un instrumenti. Tā mēs izdzīvosim," Raimonds teica, uzsverot savus vārdus.

"We need to find food and tools. That's how we'll survive," Raimonds said, emphasizing his words.

"Ēkas var būt bīstamas. Es pieskatīšu," Laima atbildēja, viņas balss bija mierīga, bet sašķobījusies.

"The buildings can be dangerous. I'll keep watch," Laima replied, her voice calm but slightly shaken.

Viņi devās pa skolas tumšajiem koridoriem, meklējot noderīgas lietas.

They went through the school's dark corridors, searching for useful things.

Plaukti bija tukši, grīda klāta ar putekļiem.

The shelves were empty, and the floor was covered with dust.

Katrā telpā viņi uzmanīgi stājās, vērīgus acu skatienus vadīja aukstās sienas un nolietošanos.

In each room, they carefully stepped in, their watchful eyes scanning the cold walls and decay.

"Man šķiet, ka tur lejā varētu būt vairāk mantu," Raimonds norādīja uz kāpnēm, kas veda uz pagrabu.

"I think there might be more stuff down there," Raimonds pointed to the stairs leading to the basement.

"Ūdens. Vai tas ir droši?" Laima šaubīgi jautāja, viņas acis vērās uz durvīm.

"Water. Is it safe?" Laima asked doubtfully, her eyes fixed on the door.

"Es riskēšu," Raimonds atbildēja ar nelielu smaidu.

"I'll take the risk," Raimonds responded with a slight smile.

Viņam patika izkustināt lietas nopietnībā.

He liked to stir things up with seriousness.

Viņš lēnām noslīdēja lejā.

He slowly slid down.

Ūdens bija sala ciets, taču viņš pārliecinājās, ka var pārkāpt pāri ledum.

The water was ice-cold, but he made sure he could step over the ice.

Tur, vienā tumšā stūrī, gulēja kaste.

There, in one dark corner, lay a box.

Raimonds piespieda sevi tuvāk.

Raimonds pressed himself closer.

Pēkšņi ledus zem viņa kājas grasījās plīst.

Suddenly, the ice beneath his feet threatened to crack.

Viņam nācās iecirsties sienā, lai noturētos.

He had to dig into the wall to hold on.

Viņa rokas tirpās, tomēr viņš beigās pieķērās kastei un vilkās atpakaļ.

His hands tingled, but he finally grasped the box and pulled himself back.

Laima gaidīja viņu augšā, seju pilnu ar satrauktiem izteikumiem.

Laima waited for him above, her face full of anxious expressions.

Tomēr, kad viņš iznāca ārā ar kastīti rokās, viņa seju pārklāja atvieglojuma izteikums.

However, when he emerged with the box in his hands, her face relaxed.

Pēc ledus izkāpšanas, viņš atvēra kasti.

After stepping off the ice, he opened the box.

Tajā bija daudzas nozīmīgas lietas — instrumenti, dažas konservu trauki un pārsteidzošā kārtā kāda veca foto albumiņā.

Inside were many important things—tools, some canned goods, and surprisingly, an old photo album.

"Iepazīsti šos cilvēkus?" viegli atsprāga Laimas jautājums.

"Do you know these people?" Laima asked lightly.

"Nē, bet viņi bija daļa no šīs vietas," Raimonds atbildēja.

"No, but they were part of this place," Raimonds answered.

Albmumā bija attēli no pagātnes, kas parādīja jaunus, smaidīgus sejas.

The album contained pictures from the past, showing young, smiling faces.

Tajā naktī, pie ugunskura, viņi runāja par pagātni un iespējamām nākotnes cerībām.

That night, by the campfire, they talked about the past and possible hopes for the future.

Laima sāka vairāk uzticēties Raimondam, saprotot, ka viņš tiešām gribēja labot pasauli.

Laima began to trust Raimonds more, understanding that he truly wanted to make the world better.

Raimonds, savukārt, ieguva vairāk pārliecības par savu mērķiem — nevis vienkārši izdzīvot, bet radīt vietu, kur citi arī varētu nākt.

Raimonds, in turn, gained more confidence in his goals—not just to survive but to create a place where others could also come.

Šī skarba ziema bija tikai šķērslis viņu ceļā uz labāku rītdienu.

This harsh winter was just an obstacle on their path to a better tomorrow.