Rīgā bija jauna gada rīts, un Rūdolfs stāvēja pie loga, lūkojoties uz kluso ielu, ko klāja baltā sniega sega.

In Rīga, it was the morning of the new year, and Rūdolfs stood by the window, gazing at the quiet street covered by a white blanket of snow.

Tikko beidzās jaunā gada svinības, un dažas krāsainas gaismiņas joprojām spīdēja cauri ledus kristāliem.

The New Year's celebrations had just ended, and a few colorful lights still shone through the ice crystals.

Rūdolfs pamanīja ko dīvainu — pēdu nospiedumi sniegā, kas veda kaimiņu pagalmā un pazuda zem vecā ozola, kas tupēja majestātiski ceļa malā.

Rūdolfs noticed something strange—footprints in the snow leading to the neighbor's yard and disappearing under the old oak tree, which stood majestically by the roadside.

"Elza!

"Elza!"

" Rūdolfs izsaucās, steigā skrienot pie savas labākās draudzenes.

Rūdolfs exclaimed, rushing to his best friend.

"Nāc ātri, paskaties!

"Come quickly, look!"

"Elza, piezemēta un apdomīga meitene, vilcināti uzvilka mēteli.

Elza, a grounded and thoughtful girl, hesitated as she put on her coat.

"Kas tur ir, Rūdolfs?

"What's there, Rūdolfs?

Kāpēc tu vienmēr redzi kaut ko mistisku?

Why do you always see something mystical?"

"Rūdolfs aizveda Elzu pie loga, rādīdams uz pēdu nospiedumiem.

Rūdolfs led Elza to the window, pointing at the footprints.

"Redzi!

"See!

Tās pēdas ved tieši zem ozola!

Those footprints lead right under the oak!

Tur kaut kas ir, mums jāpārbauda.

There's something there, we have to check it out."

"Elza sarauca pieri, tomēr piekrita.

Elza frowned but agreed.

"Labi, bet tikai uz mirkli.

"Alright, but only for a moment."

"Ārā bija auksts, sniegs gurkstēja zem kājām, un elpa pārvērtās tvaikos.

Outside it was cold; the snow crunched underfoot, and their breath turned into vapor.

Viņi nokļuva pie ozola, kur sniegs bija izbradāts.

They reached the oak where the snow was trampled.

Rūdolfs pietupās, štucinot ap sniegā apslēpto celiņu.

Rūdolfs crouched down, brushing away snow to reveal a hidden path.

"Tā vieta šeit ir, Elza!

"The spot is here, Elza!

Jūti dvesmu?

Do you feel the draft?"

"Elza pieskārās zemes virsmai, pirksti sajuta vēsumu.

Elza touched the ground surface, her fingers sensing the chill.

"Kas tas?

"What is that?...

Ak, Rūdolfs, tas ir apbūvēts vītņots atslegviets!

Oh, Rūdolfs, it's a covered spiral lock!"

"Abi kopā viņi centās to atvērt, un pēc kāda laika durvis zem ozola saknēm paklausīgi atvērās.

Together, they tried to open it, and after a while, the doors under the oak roots obediently opened.

Tās atklāja vecu, aizmirstu pagrabu, pilnu noslēpumainu lāžu un krāsainu stikla pudeles ar nezināmu šķidrumu.

They revealed an old, forgotten cellar filled with mysterious chests and colorful glass bottles with unknown liquid.

Rūdolfs sajūsmā iesauca, "Lūk, redzi, Elza!

Rūdolfs exclaimed in excitement, "Look, Elza!

Viss ir vērts, pateicoties tavai palīdzībai.

Everything is worth it, thanks to your help."

"Elza piesieta galvu piekrita.

Elza, nodding, agreed.

Viņa piekrita, ka dažreiz ir jēga sekot fantāzijai.

She acknowledged that sometimes it makes sense to follow a fantasy.

"Bet bez piesardzības, mēs varam nokļūt nepatikšanās, Rūdi.

"But without caution, we could get into trouble, Rūdi."

"Tā viņi atgriezās mājās, aizverot durvis zem ozola.

So they returned home, closing the doors beneath the oak.

Rūdolfs iemācījās cienīt Elzas piesardzību, un Elza iemācījās, ka arī brīnumi var būt īsti.

Rūdolfs learned to appreciate Elza's caution, and Elza learned that miracles can be real.

Tādēļ abi draugi, kaut arī atšķirīgi, saprata, ka kopā viņi spēj atklāt jaunas pasaules.

Thus, both friends, although different, understood that together they could discover new worlds.