Dzīvoklis Rīgā.

The apartment in Rīga.

Mazs, silts, bet mazliet nekārtīgs.

Small, warm, but a little messy.

Mātes Ilzes izrotāts ar Ziemassvētku zvaigznēm un svecītēm.

Decorated by mother Ilze with Christmas stars and candles.

Ziemassvētku vakars jau klāt.

Christmas Eve was already here.

Logi veci, bet skats uz sniega pārklātu pilsētu pārsteidzoši mierīgs.

The windows were old, but the view of the snow-covered city was surprisingly calm.

Agnese rosījās virtuvē.

Agnese was bustling in the kitchen.

Viņai patika, ka viss ir pa rokai.

She liked having everything at hand.

Kopš bērnības viņai patika smarža, kas nāca no piparkūkām un kanēļa.

Since childhood, she loved the aroma of gingerbread and cinnamon.

Bet kaut kas šovakar bija citādāk.

But something was different tonight.

Viņas rokas trīcēja.

Her hands trembled.

Viņa cerēja, ka Pēteris būs ieradies laicīgi.

She hoped Pēteris would arrive on time.

Viņš bija brālis, bet pēdējos gados viņi gandrīz nav runājuši.

He was her brother, but in recent years they had scarcely spoken.

"Mammu, ko vēl vajadzētu sagatavot?

"Mom, what else should we prepare?"

" Agnese jautāja Ilzei, kura sēdēja uz dīvāna, apskāvusi pledu.

Agnese asked Ilze, who was sitting on the couch, wrapped in a blanket.

"Pīrāgi.

"Pīrāgi.

Un, lūdzu, pārbaudi, vai eglīte ir kārtībā," Ilze norūca, būtībā vienkārši iestūrējot vēl vienu mātes piezīmi.

And, please check if the tree is okay," Ilze grumbled, essentially just adding another motherly note.

Tajā brīdī durvis plaši atvērās.

At that moment, the door swung open.

Pēteris ienāca, jautrs un, šķita, ka uzreiz aizdegās strīds.

Pēteris came in, cheerful, and it seemed that an argument ignited immediately.

"Kurš šitos rotājumus izvēlējās?

"Who chose these decorations?

Visa eglīte pilna ar putekļiem.

The whole tree is covered in dust."

"Ilze saraucās.

Ilze frowned.

"Nejaucies manā mājā, Pēteri.

"Don't meddle in my house, Pēteris."

"Agnese sajuta, ka gaiss kļūst smagnējs.

Agnese felt the air getting heavy.

Viņa dziļi ieelpoja.

She took a deep breath.

Viņai jānodrošina, ka šis vakars ir izdevies.

She needed to ensure this evening went well.

Tuvākā ģimene kopā - tas bija tas, ko viņai vajadzēja vairāk nekā jebkad agrāk.

Being together with close family - that was what she needed more than ever.

Strīds sakārtoja nervus.

The argument frazzled the nerves.

Agnese mēģināja mainīt tēmu, runājot par pagājušo gadu, par sniegu, par svečturēm, bet tas nelīdzēja.

Agnese tried to change the subject by talking about last year, the snow, the candleholders, but it was no use.

Spriedze pieauga kā spāreiza maizes šķēle.

Tension rose like an over-proofed slice of bread.

Pēkšņi Ilze sagrāva krūtis un noslīdēja dīvānā.

Suddenly, Ilze clutched her chest and slumped onto the couch.

Viņas seja kļuva bāla.

Her face turned pale.

Tas izskatījās slikti.

It looked bad.

Agnese momentā bija blakus.

Agnese was by her side in an instant.

"Mammu!

"Mom!

Mammu, runā ar mani!

Mom, talk to me!"

"Neviena skaņa.

No sound.

Panika draudēja pārņemt Agnesei, bet viņa dziļi ieelpoja un ātri domāja.

Panic threatened to overwhelm Agnese, but she took a deep breath and thought quickly.

Viņai jāpaliek mierīgai.

She needed to stay calm.

"Pēteri, zvani ātrajai," viņa klusā, bet pārliecinošā balsī teica brālim.

"Call the ambulance, Pēteris," she told her brother in a quiet but firm voice.

Viņa centās būt stipra.

She tried to be strong.

Kamēr Pēteris bļāva pa telefonu, Agnese tvēra mātes roku.

While Pēteris shouted into the phone, Agnese held her mother's hand.

"Mēs būsim labi.

"We're going to be fine.

Mēs kopīgi tiksim cauri šim," viņa čukstēja un juta, ka pati sāk trīcēt.

We'll get through this together," she whispered and felt herself begin to tremble.

Viņas lūpas klusi mācatīja prieku par brāļa atgriešanu ģimenē.

Her lips silently expressed joy over her brother's return to the family.

Kad ieradās ātrā palīdzība, Agnese juta asaras kāpjot uz vaigiem.

When the ambulance arrived, Agnese felt tears creeping up her cheeks.

Viņa un Pēteris stāvēja blakus, klusējot, kad Ilzi aizveda uz slimnīcu.

She and Pēteris stood silently by as Ilze was taken to the hospital.

Dažas stundas pēcāk, pēc ilgas gaidīšanas slimnīcas uzgaidāmajā telpā, viņiem tika dots vārds - Ilzei būs viss kārtībā.

A few hours later, after a long wait in the hospital's waiting room, they were given the word - Ilze would be okay.

Atvieglojums pārņēma viņus kā viegla dvesma.

Relief washed over them like a gentle breeze.

Ziemassvētku vakarā, skaudri vienkāršā slimnīcu koridorā, Agnese un Pēteris saskatījās un vairs nerunāja.

On Christmas Eve, in the stark simplicity of a hospital corridor, Agnese and Pēteris looked at each other and spoke no more.

"Tu man esi svarīgs," viņa teica.

"You matter to me," she said.

"Jā, es arī to domāju," Pēteris beidzot atkārtoti.

"Yes, I think so too," Pēteris finally replied.

Viņi sasēdās blakus, tuvi un kopīgi - jo ģimene bija pats būtiskākais.

They sat close together, united - because family was the most important.

Agnese sajuta, ka, neskatoties uz problēmām, šis vakars bija piedošanas sākums.

Agnese felt that despite the problems, this evening marked the start of forgiveness.

Ģimenesīgākie Ziemassvētki.

The most family-centered Christmas.