Rudens vējš čerkstoši brāzās pāri kalnai, kur savas noslēpumainās ēnas met seno Trīs Brāļu drupu mūri.

The autumn wind rustled as it swept across the hill, casting mysterious shadows from the ancient ruins of Trīs Brāļu walls.

Daba šķita devusies krāsu karnevālā – dzeltenas un oranžas lapas rotāja pelēkos akmeņus, radot dzīves kņadu šajā vietā, kas reiz bija dzīva pati par sevi.

Nature seemed to have entered a color carnival – yellow and orange leaves adorned the gray stones, creating a bustle of life in this place that was once alive on its own.

Ilze stāvēja šajā ainavā, jūtoties kā maza daļa no kaut kā daudz lielāka.

Ilze stood in this landscape, feeling like a small part of something much greater.

Viņa bija atnākusi šeit, lai atrastu jaunu skatījumu saviem gleznojumiem.

She had come here to find new perspectives for her paintings.

Kaut kur citur starp drupām, Dainis ienira savos domātos mazajos stāstos.

Somewhere else among the ruins, Dainis immersed himself in his thought-up little stories.

Viņš kļuva savējiem šai vietā, mēģinot saprast tās vēsturi un likteni.

He became one with this place, trying to understand its history and destiny.

Šķita, it kā pasaule viņam kliedza stāstus, bet viņš, joprojām cīnīdamies ar rakstnieka bloku, nevarēja tos saklausīt.

It felt as if the world was shouting stories at him, but still struggling with writer’s block, he couldn't hear them.

Tikšanās ar Ilzi viņu pārsteidza.

Meeting Ilze surprised him.

Viņa sēdēja sūnainas sienas ēnā un zīmēja.

She was sitting in the shadow of a mossy wall, drawing.

Dainis nevarēja atturēties un izteica pārsteigumu par viņas skicēm.

Dainis couldn’t hold back his surprise at her sketches.

"Korolēti as humora daudz", viņš teica.

"Korolēti as humora daudz," he said.

Ilze pacēla acis, izrādot siltu smaidu.

Ilze lifted her eyes, showing a warm smile.

Viņa bija introverta, bet Dainis šķita interesants savā ziņkārē.

She was introverted, but Dainis appeared interesting in his curiosity.

Abi juta iekšējas cīņas – Ilze vairs nevarēja tapt ar saviem darbiem, bet Dainis baidījās palikt bez iedvesmas.

Both felt inner struggles – Ilze could no longer progress with her works, while Dainis feared being left without inspiration.

Tomēr viņi apsēdās, sarunājās un šķietami aizmirsās savās domās un draudzības sākumstadijā.

Yet, they sat down, talked, and seemingly lost themselves in their thoughts and the beginning stages of friendship.

Viņu saruna šo vietu aptvēra kā rasas pilieni rītu zālē.

Their conversation enveloped this place like dewdrops on morning grass.

Pēkšņi debesīs parādījās tumši mākoņi, pērkons šķindēja.

Suddenly, dark clouds appeared in the sky, thunder rumbled.

Viņi bija spiesti mesties bēgšanā zem viena akmens arkas, kur varēja paglābties no lietus.

They were forced to take shelter under a stone arch, where they could escape the rain.

Tur viņi klusi ieslīga sarunās par savām tieksmēm un bailēm, dejojot ar iedvesmu un noskaņām.

There, they quietly slipped into conversations about their ambitions and fears, dancing with inspiration and moods.

Lietus drīz mitējās, smaržīgās peļķes atstājot aiz muguras.

The rain soon ceased, leaving fragrant puddles behind.

Abi jutās atjaunoti, it kā spēja no jauna piezemēties savās radošajās izstādēs.

Both felt renewed, as if they could once again ground themselves in their creative exhibitions.

Atvadīdamies, Dainis piedāvāja: "Satiksimies pavasarī un dalīsimies ar saviem darbiem.

As they said goodbye, Dainis offered, "Let's meet in the spring and share our works."

" Ilze piekrita ar mierīgu sirsnību, kas viņai bijusi sveša.

Ilze agreed with a calm sincerity that was unfamiliar to her.

Un tā Ilze devās projām, ar prom esošu klusumu sevī, atrodot jaunas krāsas savu darbu čaukstošajā nokrāsā.

And so, Ilze left, carrying a distant silence within her, finding new colors in the crackling hues of her work.

Dainis, ar jaunu lappušu piepildītu stāstu galvā, saprata, ka dažreiz ir jāiemanto citu pieredze, lai savu pašapziņu atbrīvotu un iedzīvinātu.

Dainis, with a head full of stories filling new pages, understood that sometimes one must inherit the experiences of others to free and bring life to one's self-confidence.

Kalna virsotnē krita jaunas lapas, un drupu stari mierīgi atgriezās uz savu laiku, vēlreiz sagatavojoties jaunajiem stāstiem, ko laiks nesīs.

On the hilltop, new leaves fell, and the beams of the ruins calmly returned to their time, once again preparing for new stories that time would bring.