Kā zelta lapas rudens vējos dejojās, Ilze skatījās uz savu fermu.

As the golden leaves danced in the autumn winds, Ilze looked at her farm.

Zemākos kalnus un klajumu, kur viņas ģimene strādāja gadiem ilgi.

The lower hills and the field where her family had worked for many years.

Viņa bija apņēmības pilna turpināt šo mantojumu.

She was determined to continue this legacy.

Tomēr šīs rudens ražas sezona viņai sagādāja daudz raižu.

However, this autumn harvest season brought her many worries.

Mājās bija maz resursu, un laiks bija nepastāvīgs.

There were few resources at home, and the weather was unpredictable.

Armands, kaimiņu fermas īpašnieks, slepeni apbrīnoja Ilzes dedzību.

Armands, the owner of a neighboring farm, secretly admired Ilze's dedication.

Viņš vēlējās palīdzēt, taču negribēja aizskart viņas lepnumu.

He wanted to help but didn't want to offend her pride.

Tāpēc viņš izlēma taisīt apkārtceļus, ik pa laikam piestājot un piedāvājot sīku palīdzību.

So he decided to take detours, occasionally stopping by to offer small help.

Varbūt nomainīt salauzto lāpstu, palīdzēt pārvilkt kādu traucējumu lauka malā.

Perhaps replacing a broken shovel, helping to clear an obstacle at the edge of the field.

Ilze stāvēja pie tīruma un lūkojās uz ražas lauku.

Ilze stood by the field and looked out over the harvest land.

Viņa apsvēra jaunu plānu — iestādīt auzas, lai papildinātu ierastos kartupeļus un bietes.

She considered a new plan — to plant oats to supplement the usual potatoes and beets.

Viņa šaubījās, vai tas būtu pareizi.

She doubted whether it would be the right decision.

Tomēr nolēma riskēt.

However, she decided to take the risk.

Laika apstākļi nebija draudzīgi šosezon.

The weather was not friendly this season.

Vēja brāzmas bieži mainīja debesis no saulainām uz mākoņainām.

Gusts of wind frequently changed the skies from sunny to cloudy.

Taču viņa ticēja, ka izdosies.

But she believed it would succeed.

Vakaros Ilze bieži vēroja saulrietu.

In the evenings, Ilze often watched the sunset.

Zelta debesu krāsa atspoguļojās uz fermas logiem, un tas viņai deva cerību.

The golden color of the sky reflected off the farm's windows and gave her hope.

Viņas prāts bieži atgriezās pie sarunām ar Armands.

Her mind often returned to her conversations with Armands.

Viņš bija piesardzīgs, taču šajā piesardzībā Ilze juta drauga siltumu.

He was cautious, but in this caution, Ilze felt the warmth of a friend.

Viņa nevēlējās būt atkarīga, taču saprata, ka kopā būtu stiprāki.

She did not want to be dependent, but she understood that together they would be stronger.

Tad kādu rītu pēkšņa sala vilnis drebēja pāri laukiem.

Then one morning, a sudden cold wave shivered across the fields.

Diena sākās ar aukstumu, kas draudēja izpostīt viņas ražu.

The day began with a chill that threatened to destroy her crop.

Ilze zināja, ka jāuzlabo situāciju, cik ātri vien iespējams.

Ilze knew she had to improve the situation as quickly as possible.

Viņa metās laukā, pārklāja trauslās augu lapas ar salmiem, steidzīgi apvilkdama tikai vakar iestādītās auzas.

She rushed out, covering the fragile plant leaves with straw, hastily wrapping the oats that were just planted yesterday.

Tieši tad Armands parādījās ar lielu kausu karstā ūdens.

Just then, Armands appeared with a large bucket of hot water.

Viņa kluso nākšanu Ilze nepamanīja, līdz viņš bija blakus viņai ar palīdzīgu roku.

Ilze didn't notice his quiet arrival until he was beside her with a helping hand.

Viņi abi darbojās roku rokā, un drīzumā ledainais vējš šķita mazāk bargs.

They both worked hand in hand, and soon the icy wind seemed less harsh.

Kaut arī raža nebija liela, viņi izglāba gana daudz.

Although the harvest was not abundant, they saved quite a lot.

Ilze padzēs elpas un pasmaidīja.

Ilze caught her breath and smiled.

Viņa bija izturējusi.

She had endured.

Ilze pieņēma, ka ne tikai viņas spēks bija daļa no panākumiem, bet arī Armands.

Ilze realized that not only her strength was a part of the success, but also Armands.

Viņa nodrošināja savu ģimenes saimniecību vēl vienu sezonu, un iegāja pagalmā kopā ar viņu, apzinoties, ka nākotne būs gaišāka ar palīdzīgu draugu blakus.

She secured her family's farm for another season and walked into the yard with him, aware that the future would be brighter with a helpful friend by her side.

Vakara saulē Ilze sēdēja uz mājas pagalma sienas un vēroja, kā Armands dodas mājās.

In the evening sun, Ilze sat on the yard wall of the house and watched as Armands went home.

Viņa zināja, ka, pieņemot palīdzību, viņa jau bija labāks vadītājs.

She knew that by accepting help, she was already a better manager.

Kopā viņi bija stipri, un tā bija laba sajūta.

Together they were strong, and that was a good feeling.