Kārlim patika rudens.

Kārlis liked autumn.

Īpaši patika viņam Helovīns.

He especially liked Halloween.

Šogad viņš nolēma dot bērniem bērnu namā neaizmirstamu pieredzi.

This year, he decided to give the children at the orphanage an unforgettable experience.

Orphanāža bija mājīga.

The orphanage was cozy.

Tur bija ķirbji un pašu bērnu darinātas dekorācijas.

There were pumpkins and decorations made by the children themselves.

Smaržoja pēc rudens lapām.

It smelled like autumn leaves.

Dzirdēja smieklos.

Laughter could be heard.

Kārļa draudzene Ilze bija blakus.

Kārlis's friend Ilze was by his side.

Viņa bija praktiska.

She was practical.

"Vai tiešām vajag tik daudz?

"Do you really need so much?"

" viņa jautāja, redzot milzīgo sarakstu.

she asked, seeing the huge list.

Kārlis gribēja izveidot baiļu mašīnas, spokus, un šausmu tuneli.

Kārlis wanted to create scare machines, ghosts, and a haunted tunnel.

Taču naudas bija maz.

However, there was little money.

"Mēs varam vienkārši spēlēt spēles un stāstīt stāstus," teica Ilze.

"We can just play games and tell stories," Ilze said.

Tomēr Kārli tas neapturēja.

Nevertheless, this did not stop Kārlis.

Viņš sāka veidot savu Helovīna brīnumu.

He began to create his Halloween wonder.

Enerģija viļņoja, bet neveiklība darīja savu.

Energy surged, but awkwardness did its part.

Andris, ziņkārīgs zēns, nejauši aizķēra vienu no spokainajām mašīnām.

Andris, a curious boy, accidentally bumped into one of the ghostly machines.

Tā sāka kustēties un radīt dīvainus trokšņus.

It started to move and make strange noises.

"Kārlis!

"Kārlis!"

" sauca Ilze, smejoties.

called Ilze, laughing.

"Tas nebūs viegli!

"This won't be easy!"

" Bet smiekli valdīja visu apkārt.

But laughter prevailed all around.

Visu šo sarežģījumu laikā Kārlis saprata kaut ko svarīgu.

During all these complications, Kārlis realized something important.

Bērniem nevajadzēja sarežģītas dekorācijas.

The children didn't need complex decorations.

Viņiem patika spēles un stāsti.

They liked games and stories.

"Man ir ideja," viņš teica.

"I have an idea," he said.

Viņi kopā izveidoja vienkāršu programmu - spēles, kostīmi un stāsti pie ugunskura.

Together, they created a simple program - games, costumes, and stories around the campfire.

Bija daudz smieklu un prieka.

There was a lot of laughter and joy.

Taču kad pulkstenis sita pusnakti, pēkšņi gaisma nodzisa.

But when the clock struck midnight, suddenly the lights went out.

Visur bija tumšs.

Everywhere was dark.

"Spoki?

"Ghosts?"

" čukstēja Andris, ļoti satraukts.

whispered Andris, very excited.

Bet Kārlis šoreiz nesamulsia.

But this time, Kārlis did not get flustered.

Viņam bija lukturīši.

He had flashlights.

"Kā būtu ar ēnu teātri?

"How about a shadow theater?"

" viņš piedāvāja.

he suggested.

Visi bērni un pieaugušie veidoja ēnu lelles.

All the children and adults made shadow puppets.

Smiekli atbalsojās ozolos ārpus logiem.

Laughter echoed from the oak trees outside the windows.

Gaismas atgriezās, bet tas tikpat kā nevienu vairs neinteresēja.

The lights came back, but it hardly interested anyone anymore.

Vakars bija izdevies.

The evening was a success.

Kārlis saprata, ka vienkāršība ir atslēgas vārds.

Kārlis understood that simplicity is the key word.

Bērnu acīs bija prieks, kas neilga ilgāk par veidotajiem skaļajiem rīkiem.

The joy in the children's eyes lasted longer than the loud machines they had created.

Kārļa saprot, ka sirds un mīlestība spēj radīt vislabākās atmiņas.

Kārlis realized that heart and love can create the best memories.

Beigas.

The end.