Nelielā pilsētiņā, rudens bija atnācis ar zeltainām krāsām un kraukšķīgu vēsumu.

In a small town, autumn had arrived with golden colors and a crisp chill.

Lielā, vecā ķieģeļu ēka, kurā atradās bāreņu nams, izcēlās starp augstiem, šūpojošiem kokiem.

The large, old brick building, where the orphanage was located, stood out among the tall, swaying trees.

Gaisā virmoja norūgstošo lapu smarža, un bērni, kas tur dzīvoja, bija ļoti satraukti par tuvojošos rudens festivālu.

The air was filled with the scent of decaying leaves, and the children living there were very excited about the upcoming autumn festival.

Armands bija viens no bērniem šajā namā.

Armands was one of the children in this home.

Viņš bieži sēdēja savā istabā un zīmēja.

He often sat in his room and drew.

Zīmuļi un papīri bija viņa draugi, bet viņam bieži neatlika laika sarunām ar citiem bāreņiem.

Pencils and paper were his friends, but he often didn’t have time to talk to the other orphans.

Armands vēlējās dot savu ieguldījumu festivālā, taču trūka pārliecības par savām spējām.

Armands wanted to contribute to the festival, but he lacked confidence in his abilities.

Savukārt Liene bija pilnīgs Armands pretstats.

On the other hand, Liene was the complete opposite of Armands.

Viņa bija enerģiska un pirmajā brīdī pievērsās ikvienam pasākumam, kas notika.

She was energetic and immediately involved herself in any event that took place.

Liene zināja, ka Armands ir talantīgs zīmēšanā, un aicināja viņu piedalīties festivālā.

Liene knew that Armands was talented at drawing and invited him to participate in the festival.

Raimonds, kurš bija ar mierīgāku dabu, piedāvāja palīdzēt veidot kaut ko kopīgu, jo viņš bija izcils amatnieks.

Raimonds, who had a calmer nature, offered to help create something together, as he was an excellent craftsman.

"Ko jūs domājat par lielu sienu gleznojumu?" Liene ierosināja.

"What do you think about a large mural?" Liene suggested.

"Ar krāsām, lapām un visas rudens gleznas brīnumiem?"

“With colors, leaves, and all the wonders of an autumn painting?”

Armands sākumā vilcinājās.

Armands hesitated at first.

"Bet, ja tas neizdosies?" viņš jautāja.

"But what if it doesn't work out?" he asked.

Tomēr Liene un Raimonds viņu mudināja mēģināt.

However, Liene and Raimonds encouraged him to try.

Viņi sapulcējās lielajā zālē, kur sienas bija tukšas un gaidošas.

They gathered in the big hall, where the walls were empty and waiting.

Armands sāka skicēt, Liene krāsoja, un Raimonds rūpējās par sīkumiem un detaļām.

Armands started sketching, Liene painted, and Raimonds took care of the small details.

Kopā viņi izveidoja lielisku sienas gleznojumu ar krāsainiem kokiem, kritušām lapām un klaudzīgu rudens debesu fonu.

Together, they created a wonderful mural with colorful trees, fallen leaves, and a backdrop of rattling autumn skies.

Festivāla diena atnāca.

The day of the festival arrived.

Sienu gleznojums tika atklāts visiem bērniem un audzinātājiem.

The mural was unveiled for all the children and caretakers.

Armands stāvēja tur, ļoti nervozi.

Armands stood there, very nervously.

Bet drīz vien viņš dzirdēja aplausus.

But soon he heard applause.

Visi skatījās uz viņu, Lieni un Raimondu ar apbrīnu.

Everyone was looking at him, Liene, and Raimonds with admiration.

Armands izjuta lepnumu un piederības sajūtu, kas līdz šim bijusi sveša.

Armands felt pride and a sense of belonging that was previously unfamiliar.

Līdz ar festivāla noslēgumu Armands juta, ka ir atradis draugus, kas dalījās ne tikai viņa sapņos, bet arī viņa panākumu priekā.

With the conclusion of the festival, Armands felt that he had found friends who shared not only his dreams but also his joy in success.

Viņš saprata, cik svarīga ir sadarbība un draudzība.

He realized how important collaboration and friendship are.

Gleznodami kopā, viņi bija radījuši ne tikai mākslas darbu, bet arī jaunas, ciešas saiknes.

In painting together, they had created not just a piece of art, but also new, close bonds.

Tas bija rudens, kad Armands beidzot saprata, ka viņš ne tikai pieder šeit, bet arī ir ļoti vajadzīgs.

It was the autumn when Armands finally understood that he not only belonged here but was also very needed.