Saulainā vēlā vasaras rītā Jānis steidzās uz savu darbu modernajā korporācijas birojā.

On a sunny late summer morning, Jānis hurried to his job at the modern corporation office.

Viņš bija analītiķis, kurš rūpīgi gatavojās lielai sapulcei.

He was an analyst diligently preparing for a big meeting.

Jāņa uzdevums bija prezentēt ceturkšņa atskaiti.

Jānis's task was to present the quarterly report.

Šī bija viņa iespēja pierādīt sevi un saņemt paaugstinājumu, par ko viņš tik ilgi bija sapņojis.

This was his chance to prove himself and receive the promotion he had long dreamed of.

Birojs bija mūsdienīgs un piepildīts ar cilvēkiem, kas steidzās ikdienas gaitās.

The office was modern and filled with people rushing about their daily business.

Saules stari lauzās cauri lielajiem stikla logiem un radīja rakstu uz spožās grīdas.

Sunbeams broke through the large glass windows, creating patterns on the shiny floor.

Jānis jutās nervozs, bet arī nedaudz priecīgs.

Jānis felt nervous, but also a little excited.

Šodien viss bija jāizdara perfekti.

Today, everything had to be done perfectly.

Tomēr tikai dažas minūtes pirms sapulces sākuma notika neparedzētais.

However, just a few minutes before the meeting was to start, something unexpected happened.

Jāņa dators pēkšņi sastinga un pēc tam pilnībā izslēdzās.

Jānis's computer suddenly froze and then completely shut down.

Viņš mēģināja to restartēt, bet viss atkal sastinga melnā ekrānā.

He tried to restart it, but everything froze again on a black screen.

Viņa darbs, viss šis ceturksnis ieguldītās pūles, bija zudis.

His work, all the effort of this quarter, was gone.

Jānis joprojām bija birojā pie sava galda, kad pie viņa pienāca Silvija, viņa kolēģe.

Jānis was still at his desk in the office when Silvija, his colleague, approached him.

Viņa jautāja, vai viss ir kārtībā.

She asked if everything was alright.

Jānis skumji pasmaidīja un nodrebēja: "Dators avarēja.

Jānis smiled sadly and shuddered: "The computer crashed.

Viss mans darbs ir pagaisis.

All my work has vanished."

"Silvija uzlika roku uz Jāņa pleca un mierināja: "Tu to vari izdarīt.

Silvija placed a hand on Jānis's shoulder and consoled him: "You can do it.

Tu to zini.

You know that.

Varbūt nemaz nevajag dators.

Maybe you don't even need the computer.

Mēs zinām, ka esi talantīgs un zini savu lietu.

We know you're talented and know your stuff."

"Jānis dziļi elpoja.

Jānis took a deep breath.

Viņam bija jāpieņem lēmums.

He had to make a decision.

Viņš varēja censties atjaunot datus vai sākt runāt no atmiņas.

He could try to recover the data or start speaking from memory.

Viņa priekšniece, Ilze, bija stingra, bet taisnīga.

His boss, Ilze, was strict but fair.

Viņa gaidīja no Jāņa vairāk nekā tikai prezentācijas slaidus.

She expected more from Jānis than just presentation slides.

Jānis izdzēsa visu negatīvo prātā.

Jānis erased all negativity from his mind.

Viņš paņēma rokās dažas piezīmes un devās uz sapulču zāli.

He took a few notes in hand and headed to the meeting room.

Tajā brīdī viņam blakus klusi ieradās Silvija, kas stāvēja kā uzticīgs atbalsts, un Ilze, kas ar interesei pilnas acis sekoja līdzi.

At that moment, Silvija quietly arrived beside him, standing as a faithful support, and Ilze, watching with eyes full of interest, followed closely.

Sapulce sākās, un Jānis, lai gan bez datora, pārliecinoši sāka stāstīt.

The meeting began, and Jānis, even without the computer, started speaking confidently.

Viņš runāja skaidri un gudri, aprakstot būtiskos ekonomiskos datus un to nozīmi uzņēmumam.

He spoke clearly and intelligently, describing the essential economic data and its significance to the company.

Katra vārda noslīpētība bija patiesa.

The refinement of every word was genuine.

Viņa kolēģi klausījās uzmanīgi, un pat Ilze šķietami apmierināti piekrītoši māja ar galvu.

His colleagues listened attentively, and even Ilze seemingly nodded in satisfaction.

Kad prezentācija beidzās, zāle piepildījās ar aplausiem.

When the presentation ended, the room filled with applause.

Jānis atviegloti pasmaidīja.

Jānis smiled in relief.

Viņš atklāja, ka spēj pats stāvēt uz savām kājām pat tad, kad tehnika pieviļ.

He discovered that he could stand on his own even when technology fails.

Viņa pašpārliecība bija pieaugusi, un kolēģi novērtēja viņa uzticību savai darbībai.

His self-confidence had grown, and his colleagues appreciated his dedication to his work.

No rīta nervozais Jānis nu bija pārliecības pilns.

The once-nervous Jānis was now full of confidence.

Viņš saprata, ka, lai gan tehnoloģija ir svarīga, talants un spēja atrisināt problēmas ir vēl nozīmīgāki.

He realized that while technology is important, talent and the ability to solve problems are even more crucial.

Viņš atstāja sapulču zāli ar smaidu sejā un jaunatrastu pārliecību sevī.

He left the meeting room with a smile on his face and newfound confidence in himself.