Kad pirmais rudens vējš sāka kutināt lapas no kokiem, es, Arturs, kopā ar Maiju devos uz mūsu pazemes bunkuru.

When the first autumn wind began to tickle the leaves from the trees, I, Arturs, together with Maija, went to our underground bunker.

Tas bija mūsu skolas zinātnes kluba īpašais patvērums.

It was our school's science club's special refuge.

Vietā valdīja savāda ķīmijas un metāla smarža, un no sienām uz mums raudzījās lielu zinātnieku plakāti.

The place had a strange smell of chemistry and metal, and from the walls, posters of great scientists watched over us.

Tāda bija mūsu svētnīca, kur mēs varējām pievērsties eksperimentiem tālu no citu acīm.

This was our sanctuary where we could carry out experiments far from prying eyes.

Šajā rudenī mums bija kāds īpašs projekts – uzbūvēt mini-robotu, kas spētu pārvietoties pašvadoši.

This autumn, we had a special project: to build a mini-robot that could move autonomously.

Es vēlējos uzņemties vadītāja lomu un parādīt, ka spēju risināt jebkuru problēmu.

I wanted to take on the role of leader and show that I could solve any problem.

Manā prātā sēdēja vēlme iespaidot Maiju un skolotāju Lāci.

In my mind was the desire to impress Maija and teacher Lācis.

Tomēr, kad sākām darbu, izrādījās, ka mūsu drošais bunkurs ir kaprīzs kā rudens laikapstākļi.

However, when we started working, it turned out that our safe bunker was as capricious as autumn weather.

Elektrība bieži izslēdzās, atstājot mūs tumsā ar klusu un bīstamu eksperimentu.

The electricity often went out, leaving us in the dark with a silent and dangerous experiment.

"Mums kaut kas jādara, citādi projekts cietīs neveiksmi," teicu Maijai, kad vēlreiz izslēdzās gaismas.

"We need to do something, otherwise the project will fail," I said to Maija when the lights went out again.

"Artur, varbūt varam izdomāt, kā izmantot ārējo gaismu?

"Artur, maybe we can figure out how to use external light?"

" ierosināja Maija, vienmēr enerģijas pilna.

suggested Maija, always full of energy.

Bija tā laiks, es izšķīros neuzskatīt situāciju par neizbēgamu neveiksmi.

It was time, I decided not to consider the situation an inevitable failure.

Nolēmu izmantot Maijas ideju.

I chose to embrace Maija's idea.

Mēs atvēra loga vāku, kas ieplūda dienas gaismu bunkurā.

We opened the window cover, allowing daylight to flood into the bunker.

Lēnām viss apkārt kļuva gaišāks.

Gradually, everything around became brighter.

Ar lampām un spoguļiem mēs vadījām gaismu uz mūsu darba galdu.

With lamps and mirrors, we directed the light onto our work table.

Robots uzmanīgi izskatījās apgaismots.

The robot carefully looked illuminated.

Kad bijām jau teju pabeiguši, bunkerā pilnībā pazuda elektrība, ne tikai gaismas.

Just as we were almost finished, the electricity in the bunker was completely lost, not just the lights.

Bija brīdis, kas lika manai sirdij sitās divreiz ātrāk.

It was a moment that made my heart beat twice as fast.

Bez strāvas mēs nevarējām turpināt.

Without power, we couldn't continue.

Tad man izdevās iedomāties risinājumu – es vērstīju mūsu robotu ar baterijām, ko paņēmu no mūsu ielu lampas eksperimenta.

Then I managed to come up with a solution – I equipped our robot with batteries I took from our street lamp experiment.

Robotiņa acis atdzīvojās, un tas sāka kustēties tieši tā, kā bijām plānojuši.

The robot’s eyes came to life, and it began to move exactly as we had planned.

Maija skatījās uz mani ar apbrīnu, un skolotājs Lācis pasmaidīja ar kausējuma siltumu.

Maija looked at me with admiration, and teacher Lācis smiled with a warmth that could melt ice.

Kad vakarā beidzām darbu, jutos pārliecinātāks par savām spējām nekā jebkad agrāk.

When we finished work in the evening, I felt more confident in my abilities than ever before.

Es biju uzzinājis, cik svarīgi ir spēt pielāgoties un pieņemt, kas nāk.

I had learned how important it is to be able to adapt and accept whatever comes.

Jo ikreiz, kad debesi kļūst tumšas, ir iespējams atrast gaismu, ja tikai pietiek drosmes meklēt.

Because whenever the skies grow dark, it is possible to find light, if only you have the courage to look for it.