Rīgā, kur rudens vējš virpuļoja pa senajiem pilsētas ielām, kā dziesmu dziedāja lapas, kas krita no kokiem.

In Rīga, where the autumn wind swirled through the ancient city streets, the falling leaves sang like songs as they descended from the trees.

Vienā no vēsturiskajām kopmītnēm, ar sarkanām ķieģeļu sienām un čīkstošām koka grīdām, dzīvoja Rūdis un Māra.

In one of the historic dormitories, with red brick walls and creaky wooden floors, lived Rūdis and Māra.

Viņu nelielā istabiņa bija pilna ar grāmatām, drēbēm un visādiem radošiem niekiem, ko Rūdis vienmēr centās sakopot.

Their small room was filled with books, clothes, and all sorts of creative trinkets that Rūdis always tried to gather together.

Rūdim bija traka ideja – ievietot milzīgu karsto vannu savā istabā.

Rūdis had a wild idea—to install a huge hot tub in their room.

Māra, praktiskā un skeptiskā, klausījās viņa plānos ar paceltu uzaci.

Māra, practical and skeptical, listened to his plans with a raised eyebrow.

"Rūdi," viņa teica, "tu zini, ka tas nav atļauts.

"Rūdi," she said, "you know that's not allowed.

Un kā mums vispār pietiks vietas?

And how will we even have enough space?"

""Vienmēr var mēģināt," Rūdis smaidīja, acis mirdzēja.

"You can always try," Rūdis smiled, his eyes sparkling.

Viņa prātā skaidriem kontūriem veidojās plāns.

A plan was forming in his mind with clear contours.

Viņš iesāktu piepūst vannu pa daļām, laikā, kad kopmītnes administratore aizgājusi pusdienās.

He would start inflating the tub in parts while the dormitory administrator went for lunch.

Te, rudenīgā pēcpusdienā, pienāca ilgi gaidītais brīdis.

Here, on an autumn afternoon, the long-awaited moment arrived.

Māra sarūpēja nodarbību kaimiņiem – dziļu un prātojošu sarunu par kopmītņu estētiku –, tā lai tiktu novērsta jebkāda uzmanība.

Māra organized an activity for the neighbors—a deep and thoughtful discussion about the aesthetics of dormitories—to divert any attention.

Tikmēr Rūdis sāka darbu pie piepūšamās vannas.

Meanwhile, Rūdis began working on the inflatable tub.

Bet, tērpies šļakstos un apņēmībā, viņš sadzirdēja durvju klakšķi.

But, dressed in splashes and determination, he heard the door latch click.

Administratore atgriezās agrāk.

The administrator returned earlier than expected.

Māra neatlaidīgi turpināja "diskusiju" ar viņu, lai novērstu viņas uzmanību.

Māra steadfastly continued the "discussion" with her to distract her.

Tikām Rūdis aiz viena stūra steigšus slēpa nedaudz piepūšto vannu ar dušas priekškari.

Meanwhile, Rūdis, around one corner, hastily hid the partially inflated tub with a shower curtain.

"Es domāju, ka mūsu kopmītnes spētu iemūžināt dzīves harmoniju," Māra dedzīgi stāstīja.

"I think our dormitories could immortalize the harmony of life," Māra eagerly explained.

Administratore, pievilkta viņas daiļrunībai, piekrita piedalīties sarunā vēl kādu brīdi.

The administrator, drawn in by her eloquence, agreed to participate in the conversation for a while longer.

Naktī, laikā, kad vējš aiz loga kļuva stiprāks un pilienu skaidas sitās pret stiklu, Rūdis un Māra pabeidza piepūst vannu.

At night, when the wind outside the window grew stronger and the sound of droplets hit the glass, Rūdis and Māra finished inflating the tub.

Bet ak vai!

But oh no!

Pēkšņi sāka sūkties ūdens.

Suddenly, water started leaking.

Telpa pārvērtās par mazītiņu baseinu.

The room turned into a tiny pool.

Viņi smējās, pļāpāja un plunkšķēja pa ūdeni, līdz arī draugi ieradās, lai dalītos šajā krietni trakulīgajā brīdī.

They laughed, chatted, and splashed around in the water until friends arrived to share in this truly wild moment.

Galu galā Rūdis saprata, ka dzīšanā pēc sapņiem ievērojama arī praktiskā puse.

In the end, Rūdis realized that the pursuit of dreams also involved a practical side.

Un Māra, ar visu viņas pragmatismu, patiesībā bija visa šo piedzīvojumu atslēga.

And Māra, with all her pragmatism, was actually the key to all these adventures.

Kā vējš ar tām lapām, ikviens piedzīvojums varēja aizvaidīt prom, bet tās prieka un smiekļu pēdas palika kopmíteņos uz mūžīgiem laikiem.

Like the wind with those leaves, every adventure could drift away, but the traces of joy and laughter remained in the dormitories forever.