Vasaras saulrieta gaisma maigi krita pār Gaujas Nacionālā parka zaļajām ainavām, kur senas drupas slejas starp kokiem.

The summer sunset light gently fell over the green landscapes of Gaujas Nacionālais parks, where ancient ruins stood between the trees.

Tikko bija Jāņu laiks, un gaisā virmoja svētku sajūta.

It was just after the Jāņi festival, and there was a festive feeling in the air.

Jānis, Ieva un Mārtiņš soļoja pa necilu taku, kur zālē vijas puķu smarža un čaloja putni.

Jānis, Ieva, and Mārtiņš walked along an inconspicuous path where the scent of flowers mingled and birds chattered.

"Tev, Jāni, bail no spokiem?

"Jāni, are you afraid of ghosts?"

" jautāja Mārtiņš ar vilinošu smaidu.

Mārtiņš asked with a teasing smile.

"Protams, ka nē," Jānis atcirta, lai gan iekšēji jutusies satraukts.

"Of course not," Jānis retorted, although he felt anxious inside.

Viņu mērķis bija senā pils drupas, kas tiek dēvētas par vajātām.

Their goal was the ancient castle ruins, rumored to be haunted.

Ieva un Mārtiņš mīlēja piedzīvojumus, bet Jānis – pierādīt, ka baumas nav īstas.

Ieva and Mārtiņš loved adventures, but Jānis wanted to prove that the rumors weren't true.

Kad viņi tuvojās drupām, vecās akmens sienas izskatījās mīklaini.

As they approached the ruins, the old stone walls looked mysterious.

Vīgroze vijās pāri pelēkajiem akmeņiem, un laika zoba skrāpējumi likās kā zīmes no pagātnes.

Vīgroze twined over the gray stones, and the marks of time seemed like signs from the past.

Šķita, ka senatne šeit elpojusi līdzās kokiem un ziediem.

It felt as if antiquity breathed here alongside the trees and flowers.

Īsi pēc ieiešanas drupās, vēja pūtiens šķita izraisījis dīvainu šalku starp kokiem.

Shortly after entering the ruins, a puff of wind seemed to cause an odd rustling among the trees.

Jānis sapurinājās, bet izlēma iet dziļāk.

Jānis shivered but decided to go deeper.

Viņš dzirdēja kaut ko čaukstam.

He heard something rustling.

Varbūt žūžojošās lapas vai perējošs zvērs?

Was it the whispering leaves or a nesting animal?

Drupas kļuva šaurākas, un gaisma izplūda sudrabaini.

The ruins became narrower, and the light spread in a silvery sheen.

Jānis pagriezās, lai atrastu Ievu un Mārtiņu, bet viņu vairs nebija kopā.

Jānis turned to find Ieva and Mārtiņš, but they were no longer with him.

Pirms viņš varēja panikas pilns kliegt, kaut kas gaitenī likās kustamies.

Before he could scream in panic, something seemed to move in the corridor.

"Spoki dienas laikā, Jāni!

"Ghosts during the day, Jānis!"

" viņš sev teica un pasmaidīja, taču sirds sitās.

he told himself and smiled, yet his heart raced.

Tad, šķietams siluetēts tēls izslīdēja cauri sienai.

Then, what seemed to be a silhouetted figure slipped through the wall.

Satverot drosmi, Jānis pieskrēja, tikai lai redzētu, ka tā bija īpaši tēlainā gaismas rotaļa.

Gathering courage, Jānis ran, only to see it was merely a particularly imaginative play of light.

Viņš izelpoja un uzveica bailes.

He exhaled and overcame his fear.

"Kā gan es tam ticu?

"How could I believe that?"

" viņš sevi noskurinājās un atskanēja Ieva un Mārtiņš, smiedamies, sajutuši viņa satraukumu.

he shuddered and soon heard Ieva and Mārtiņš laughing, having sensed his anxiety.

"Jānis, tu spoks," Ievas balsī bija draudzīgums un jautrība.

"Jānis, you're the ghost," Ieva's voice brimmed with friendliness and fun.

Trīs draugi atstāja drupas klusu smieklu vidū, un Jānis kaut kā jutās brīvāks.

The three friends left the ruins amidst soft laughter, and Jānis somehow felt freer.

Šķiet, ka bailes no nezināmā viņam vairs nebija tik piesaistošas.

It seemed that the fear of the unknown was no longer so gripping for him.

Viņš saprata, ka dažas lietas var palikt noslēpums un dzīve ir pilna krāsu, ne vienmēr to jāgarantē loģika.

He realized that some things could remain a mystery, and life is full of colors, not always guaranteed by logic.

Ar zvaigžņu pārklājumu virs galvām, viņi devās atpakaļ, kur puķu gleznainās ainavas pavisam citādi rezonēja viņu prātos.

With a starry sky above their heads, they made their way back, where the picturesque flower landscapes resonated quite differently in their minds.

Jānis bija atguvis mieru un atlaide, rādot noslēpumainām dresējošām baiļojāmies pasmaiļot savā prātā ar pārlieku apņemšanos.

Jānis had regained peace and a sense of relief, showing that mysterious fears could be gently poked at in one's mind without undue determination.