Jāņu naktī jūra šķiet vēl maģiskāka.

On Jāņu night, the sea seems even more magical.

Spožā mēnessgaisma pārklāj smiltis sudrabainā plīvurā, un siltais viļņu čuksts skan kā melnā meža sirds pukstēšana.

The bright moonlight covers the sand in a silvery veil, and the warm whispers of the waves sound like the heartbeat of the dark forest.

Anita, ar basām kājām, lēni soļo gar pludmales malu.

Anita, with bare feet, slowly walks along the edge of the beach.

Viņa jūt, kā vējš maigās plātnes skar viņas ādu, it kā atgādinot par dzīves īslaicīgumu.

She feels the wind gently touch her skin, as if reminding her of the fleeting nature of life.

Blakus viņai dodas Kaspars un Līga, viņas uzticīgie draugi, kas priecīgi izbauda svētku noskaņu.

Beside her walk Kaspars and Līga, her faithful friends, who joyfully enjoy the festive atmosphere.

Šī nakts ir īpaša.

This night is special.

Visapkārt deg lāpas, izgaismojot Jāņu vainagus un ziedu rotas, kas ieskauj svētku svinētājus.

Torches burn all around, illuminating Jāņu wreaths and floral arrangements that encircle the festival revelers.

Tautasdziesmas līst no visurienes, un smiekli saplūst ar tikko dzirdamām čieklu sēdēšanām pie ugunskura.

Folk songs pour from everywhere, and laughter blends with the barely audible crackle of branches sitting by the bonfire.

Anita jūtas pilna dzīves un piedzīvojumu.

Anita feels full of life and adventure.

Viņa vienmēr ir bijusi drosmīga, bet ar vienu noslēpumu – alerģiju pret noteiktiem ēdieniem.

She has always been brave, but with one secret—a food allergy to certain foods.

Taču šonakt viņa nevēlas par to domāt.

Yet tonight she doesn't want to think about it.

Viņa vēlas izbaudīt nakti bez raizēm, tāpēc, kad Kaspars piedāvā nobaudīt jaunu ēdienu, viņa nesaka nē.

She wants to enjoy the night without worries, so when Kaspars offers her a taste of a new dish, she doesn't say no.

Anitai tas šķiet kā neliels izaicinājums pašai sev.

To Anita, it seems like a small challenge to herself.

Pēc garšīgās kumosa mutē viņa sāk just ko nepareizu.

After a tasty morsel in her mouth, she starts to feel something wrong.

Viņas elpošana kļūst smagnēja, un skatiens kļūst izplūdis.

Her breathing becomes labored, and her vision becomes blurry.

Panika sāk pieaugt, bet Anita cenšas to aizkavēt.

Panic begins to rise, but Anita tries to hold it back.

"Vai viņa var to atrisināt pati? Ja tikai viņa neitiks saviem draugiem par savām vājībām."

"Can she solve it herself? If only she won't admit her weaknesses to her friends."

Taču asarojošās acis un trakojošā sirds saka pretējo.

But the tearful eyes and racing heart say otherwise.

Viņa jūt, ka dodas robežu virzienā, un tagad apzinās, ka palīdzība ir vienīgā izeja.

She feels she is heading toward the edge, and now realizes that help is the only way out.

"Kaspar, Līga..." viņa vājā balsī izdves.

"Kaspar, Līga..." she breathes in a weak voice.

Līdzsvars zūd, un viņa pakrīt uz ceļiem.

Balance is lost, and she falls to her knees.

Draugi, apjukuši un nobijušies, nekavējoties steidzas pie viņas.

Her friends, confused and frightened, immediately rush to her.

"Kas notiek, Anita?" līdzi asaras jautā Līga.

"What's happening, Anita?" asks Līga tearfully.

Kaspars ātri saprot situācijas nopietnību, un kopā viņi palīdz Anitai pāriet uz tuvāko automašīnu.

Kaspars quickly understands the seriousness of the situation, and together they help Anita to the nearest car.

Viņi aizsteidzas uz tuvāko neatliekamās palīdzības punktu.

They rush to the nearest emergency help point.

Stundas šķiet mūžībā, bet medicīnas personāls palīdz viņai atgūt stabilitāti.

The hours seem like an eternity, but the medical staff help her regain stability.

Tālāk atrodoties drošībā, Anita skatās uz draugiem un jūtas pateicīga.

Now safe, Anita looks at her friends and feels grateful.

"Piedodiet," viņa klusi čukst.

"I'm sorry," she whispers softly.

"Es nevēlējos būt par traucēkli."

"I didn't want to be a burden."

"Tu neesi traucēklis," atbild Kaspars.

"You're not a burden," Kaspars replies.

"Lai savai komandai jautājot pēc palīdzības ir drosme, ne vājība."

"Asking your team for help is courage, not weakness."

Anita saprot, ka viņas patiesais spēks slēpjas spējā būt pati un pieņemt palīdzību.

Anita understands that her true strength lies in being herself and accepting help.

Jūras šalkoņa un viņas draugu tuvums sagādā mieru.

The murmur of the sea and the closeness of her friends bring peace.

Šī Jāņu nakts ir kļuvusi par mācību, kas viņu pavadīs visu dzīvi.

This Jāņu night has become a lesson that will accompany her throughout her life.