Rīgas bērnu nams aust vasaras rītā.

The Rīgas children's home awakens on a summer morning.

Oranžas saules stari izstarojas caur loga rūtīm un krīt uz ziedu virtenēm, kas izkārtotas visapkārt pagalmam.

Orange sunbeams radiate through the window panes and fall on the flower garlands arranged all around the courtyard.

Viss norāda uz tuvojošos Jāņu nakti.

Everything points to the approaching Jāņu night.

Ritvars sēž uz soliņa netālu no lielā ozola, kur bērni parasti spēlējas.

Ritvars is sitting on a bench near the big oak tree where the children usually play.

Viņš skatās uz Aiju, kura ir nodarbināta, pinot ziedu vainagu.

He's watching Aija, who is busy weaving a flower crown.

“Aija,” Ritvars ieelpo dziļi, piesaistot viņas uzmanību.

“Aija,” Ritvars takes a deep breath, capturing her attention.

“Es izdomāju kaut ko īpašu Jāņu naktij.

“I've thought of something special for Jāņu night.

Vēlos, lai šī nakts būtu atmiņā paliekama.”

I want this night to be memorable.”

Aija uzsmaida, bet vērīgi skatās viņā.

Aija smiles but watches him attentively.

Viņa zina, ka Ritvars ir uztraucies par šķiršanos.

She knows that Ritvars is anxious about the separation.

Varbūt viņa tiks adoptēta, varbūt ne, taču viņš ir viņas tuvākais draugs un ir grūti par to runāt.

Maybe she will be adopted, maybe not, but he is her closest friend, and it's difficult to talk about it.

Vakars tuvojas, un pagalmā deg lielais ugunskurs.

Evening approaches, and a large bonfire burns in the courtyard.

Visi bērni pulcējas ap to, dziedādami tautas dziesmas un dejojot.

All the children gather around it, singing folk songs and dancing.

Ritvars pagriežas pret Aiju, kurai uz galvas mirdz ziedu vainags.

Ritvars turns to Aija, who has a shining flower crown on her head.

Skatoties uguns liesmās, Ritvars jūt, ka tas ir īstais brīdis.

Looking into the fire's flames, Ritvars feels it's the right moment.

“Aija, es zinu, ka vari tikt adoptēta.

“Aija, I know you might be adopted.

Es... es nevaru domāt par to, ka tu aiziesi.

I... I can't think about you leaving.

Bet es arī vēlos, lai tev būtu ģimene un laime.”

But I also want you to have a family and happiness.”

Aija klusi pasmaida, iekams atbildēt: “Man arī būs grūti, Ritvar.

Aija quietly smiles before responding, “It will be hard for me too, Ritvar.

Bet tu vienmēr būsi mans draugs.

But you will always be my friend.

To es nekad neaizmirsīšu.”

I will never forget that.”

Nākamajā rītā Aija ar savu jauno ģimeni gatavojas doties prom.

The next morning, Aija prepares to leave with her new family.

Ritvars stāv pie vārtiem, skicēdams atmiņu ainavu ar vienkāršo zīmuli, kas vienmēr ir kabatā.

Ritvars stands by the gate, sketching a memory scene with the simple pencil he always keeps in his pocket.

Aija pieiet pie viņa un apskauj viņu cieši.

Aija approaches and hugs him tightly.

“Mēs tiksimies atkal,” viņa saka, piebīdot nelielu papīra lapiņu Ritvara plaukstā ar uzrakstītu adresi.

“We’ll meet again,” she says, placing a small piece of paper with an address written on it in Ritvars' palm.

“Raksti man.”

“Write to me.”

Ritvars vēro, kā Aija ieiet mašīnā.

Ritvars watches as Aija gets into the car.

Viņa smaida un māj ar roku, kamēr mašīna brauc prom.

She smiles and waves as the car drives away.

Viņš jūt skumjas, bet tajā pašā laikā arī cerību.

He feels sadness but also hope.

Viņš saprot, ka Aijas laime ir svarīgāka par viņa bailēm.

He understands that Aija's happiness is more important than his fears.

Jāņu nakts atmiņas pulsē viņa sirdī.

Jāņu night memories pulse in his heart.

Ritvars sēž pie ozola, smaidot pa savam, zinot, ka ir iemācījies, kas ir īsta draudzība un cik vērtīgs ir drauga laimīgs ceļojums.

Ritvars sits by the oak tree, smiling to himself, knowing that he has learned what true friendship is and how valuable a friend's happy journey is.