Jūrmalas pludmale ziemā bija īpaša vieta.

The Jūrmalas beach in winter was a special place.

Februāra vējš pūta auksti, un viļņi šķita sadursmi ar smilšaino krastu, kur sniegs jau krājās.

The February wind blew cold, and the waves seemed to clash with the sandy shore, where snow had already begun to accumulate.

Elīna stāvēja uz molu, sajūtot, kā aukstums iemiesojas iekšā.

Elīna stood on the pier, feeling the cold seep into her.

Viņa turēja savas mācību grāmatas cieši pie krūtīm.

She held her textbooks tightly to her chest.

Rīt bija nedēļas nogales atpūtas sākums.

Tomorrow marked the beginning of a weekend getaway.

Skolēnu izbraukums.

A school trip.

"Sveika, Elīna!

"Hello, Elīna!"

" Raimonds lobīja sviestmaizi no papīra.

Raimonds was unwrapping a sandwich from the paper.

Viņš vienmēr bija tāds - mierīgs, nesatraucies.

He was always like that - calm and unbothered.

"Vai tu esi gatava izklaidēties šajā aukstumā?

"Are you ready to have fun in this cold?"

""Es nezinu," Elīna atrakstīja ar plecu.

"I don't know," Elīna shrugged her shoulders.

"Man vajadzētu mācīties.

"I should be studying.

Tik daudz mājasdarbu gaida.

So many assignments await."

"Raimonds paskatījās uz jūru un smaidīja.

Raimonds looked at the sea and smiled.

"Bet re, sniegs un jūra.

"But look, snow and the sea.

Ideāls laiks cietokšņa būvei, vai ne?

Perfect time for building a fort, right?"

"Elīna šaubījās.

Elīna hesitated.

Viņa vēlējās būt laba skolniece, bet tajā pašā laikā.

She wanted to be a good student, but at the same time...

Nogurums un vēlme spēlēties čakli pieklauvēja.

The fatigue and the desire to play were knocking diligently.

Viņi devās pie citiem klasesbiedriem, kas, smejoties un radot sniega cīņas, pie sevis aicināja arī Elīnu.

They headed over to other classmates who, laughing and making snow fights, called for Elīna to join them.

Raimonds saķēra viņas roku un vilka uz priekšu.

Raimonds grabbed her hand and pulled her along.

Pretoties nebija iespējams.

It was impossible to resist.

"Cietoksnis," viņš teica, norādot uz vietu pludmales smiltīs.

"A fort," he said, pointing to a spot in the beach sand.

Elīna sākumā vilcinājās, tad sāka mest sniegu kopā ar viņu.

Elīna hesitated at first, then started throwing snow together with him.

Kārtos, kārtos viņi lika sniega sienas, katrā ierasti smiekli, kad vēlās kāda sniega bumba.

Layer by layer, they built snow walls, with the usual laughter when a snowball would tumble in.

Elīna raudzījās apkārt, viņa smējos.

Elīna looked around, she was laughing.

Pirmo reizi ilgi pēc smiekliem viņa sajuta siltumu.

For the first time in a long while, after those laughs, she felt warmth.

Viņa nebaidījās par pazušo laiku mācībām.

She wasn't afraid of the lost study time.

Tā varētu būt jauna izpratne par to, ka atpūta ir nepieciešama.

It could be a new understanding that rest is necessary.

Tāpat kā mācīšanās.

Just like studying.

Kad diena sāka tuvoties beigām, Raimonds vieglā rotaļās sacīja: "Redzi, nekas traks nenotika, vai ne?

As the day began to draw to a close, Raimonds said playfully, "See, nothing crazy happened, right?

Nedaudz spēlēties varbūt palīdzēs tev labāk koncentrēties.

A little bit of play might help you concentrate better."

"Elīna nodrebēja, bet smaidīja.

Elīna shivered, but smiled.

Viņa bija laimīga, šeit sniegā un pie draugiem.

She was happy, here in the snow and with friends.

"Jā," viņa piekrita.

"Yes," she agreed.

"Es domāju, ka tu vari būt taisnība.

"I think you might be right."

"Viņiem atgriežoties uz viesu namu, Elīna saprata svarīgu lietu: līdzsvars ir atslēga.

As they returned to the guesthouse, Elīna realized an important thing: balance is key.

Un tā kā viļņi tik turpināja skrietis pret krastu, viņa zināja, ka šie mirkļi stiprināja viņas pašu spēkus, gluži kā cietoksni.

And just as the waves continued to crash against the shore, she knew these moments strengthened her own resolve, much like a fort.