Rīgas rīta gaisma lēnām parādījās cauri sniega pavēstajām ielām, un kafijas cepeškrāsnis sāka savu uzbudinošo dienas deju, izlaižot siltas un bagātīgas pupiņu aromātus.

The morning light of Rīga slowly appeared through streets covered in snow, and the coffee roasters began their invigorating day's dance, releasing warm and rich aromas of beans.

Laima, kafejnīcas barista, ar piesardzību atvēra durvis un ielaiž aukstu vēsmu, kas viņu slēptās vaļās savaldīja tikpat ātri kā viņas slepenās jūtas pret Valdi — regulāru apmeklētāju.

Laima, the barista of the café, cautiously opened the door, letting in a cold breeze that wrapped around her as swiftly as her secret feelings for Valdis—a regular customer.

Katru dienu Valdis ienāca, aizmezdamies no iesaldētas ārpasaules kupolā ar tumšu koku skaitļiem un lelijām veidotām kafijas karafēm.

Every day, Valdis would come in, escaping from the frozen outer world into a dome with dark wood figures and coffee carafes adorned with lilies.

Viņš apsēdās pie stūra galda, veikli atvērdams klēpjdatoru.

He would sit at the corner table, deftly opening his laptop.

Kafija bija Valda vēlējums un iezīme viņa darba dienā.

Coffee was a staple and feature of Valdis's workday.

Tomēr kādu ziemas rītu kaut kas mainījās.

However, one winter morning, something changed.

Tieši, kad Laima pasteidza viņam pasniegt svaigi maltu espresso, Valdis sāka klepot.

Just as Laima hastened to serve him a freshly brewed espresso, Valdis started to cough.

Klepus pārtapa šķaudīšanā, un tad sekoja sarkanas augošas ādas plankumi uz sejas.

The coughing turned into sneezing, followed by growing red patches of skin on his face.

Laima, nedaudz izbijusies, vēroja viņu ar lielu uzmanību.

Laima, slightly frightened, watched him with great attention.

"Valdi, vai tev viss labi?" jautāja Laima, tuvodamās viņam ar rūpēm acīs.

"Valdis, are you alright?" asked Laima, approaching him with concern in her eyes.

Valdis tikai pamāja, bet nebija pārliecināts.

Valdis merely nodded but wasn't sure.

Tā bija atkārtojies vairākkārt, bet viņš joprojām ticēja, ka tā ir nejaušība.

It had happened repeatedly, but he still believed it was a coincidence.

Taču, redzot Laimu satrauktu, viņš sadūšo beidzot pievērst tam uzmanību.

However, seeing Laima worried, he finally gathered the courage to address it.

Nākamajās dienās Valdis atgriezās kafejnīcā, taču aizvien biežāk jūtoties nelabi.

In the following days, Valdis returned to the café, but more frequently feeling unwell.

Laima, apmācīta rūpēties par saviem klientiem, nolēma izlasīt par kafijas alerģijām.

Laima, trained to care for her clients, decided to read about coffee allergies.

Ar katru pagājušo dienu sajūta augās spēcīgāka — viņai bija jārīkojas.

With each passing day, the feeling grew stronger—she had to act.

Vienas dienas agrā pēcpusdienā, kad tumši mākoņi sabiezēja pār Daugavas ūdeņiem, Valdis piedzīvoja kārtējo reakciju.

One early afternoon, as dark clouds thickened over the waters of the Daugava, Valdis experienced another reaction.

Šoreiz Laima izlēca no aiz letes, rokās turot glāzi ūdens.

This time, Laima jumped from behind the counter, holding a glass of water.

"Tev jāapstājas, Valdi.

"You have to stop, Valdis.

Es domāju, ka tā ir alerģija," viņa sacīja.

I think it's an allergy," she said.

Valdis izbrīnoti skatījās uz viņu, bet sāpes acīs lika viņam ieklausīties.

Valdis watched her in surprise, but the pain in his eyes made him listen.

Laima turpināja: "Man ir ideja.

Laima continued, "I have an idea.

Varbūt vari pamēģināt kādu citu dzērienu?

Maybe you can try another drink?

Es palīdzēšu tev atrast kaut ko, kas nesāpēs.

I'll help you find something that won't hurt.

Un ir vēl kas..." viņas balss kļuva mierīgāka, sirdij strauji sitoties.

And there's something else..." her voice became calmer, her heart racing.

"Es ļoti vēlos, lai tu turpinātu nākt šeit."

"I really want you to keep coming here."

Valdis viņu uzmanīgi vēroja, pieņemot skumjāko realitāti.

Valdis observed her carefully, accepting the saddest reality.

Laiks steidza beigt kafijas rituālu.

The time had come to end the coffee ritual.

Tad viņš smaida: "Labi, Laima.

Then he smiled: "Alright, Laima.

Palīdzēsim priekšā ar kādu tēju vai citu brīnumdzērienu."

Let's figure out a tea or some other miracle drink."

Ar kopīgiem spēkiem viņi atrada dzērājus, kur nebija kafijas.

Together, they found beverages without coffee.

Katra jauna diena atnesa jaunu atklājumu — piparmētru tēju, karstajus augļu novārījumus.

Each new day brought a new discovery—peppermint tea, hot fruit infusions.

Bija iespējams izbaudīt Vairākas ziemas flavors, nepakļaujoties sāpēm.

It was possible to enjoy various winter flavors without the pain.

Galu galā, kaut kas vairāk nekā kafija uzplauka starp Laimu un Valdi.

In the end, something more than coffee blossomed between Laima and Valdis.

Viņu attiecības dziļinājās, abas dzirkstelītes izlustot daudz laimes un jaunu sākumu.

Their relationship deepened, the sparks of joy and new beginnings flaring up.

Ziemas naktis turpinājās, bet roastery kļuva par vietu, kur ne tikai kafijas, bet arī attiecību siltums pavadīja ikdienu.

The winter nights continued, but the roastery became a place where not only the warmth of coffee but also the warmth of relationships accompanied the everyday.

Un Laima, pagatavošanas trakumā, atrada drosmi pievērsties patiesajai mīlestībai, kas dzēsusi visus šķēršļus.

And Laima, in the frenzy of brewing, found the courage to embrace true love, which overcame all obstacles.