Ziemas rīts Lattelekom korporatīvajā ofisā bija kluss un mierīgs.

A winter morning at the Lattelekom corporate office was quiet and peaceful.

Sniegs klusi nosēdās uz lielās stikla fasādes.

Snow quietly settled on the large glass facade.

Birojā valdīja ierastā kārtība – kluss pļāpāšana, klaviatūras klakšķēšana un kafijas vārītāja maiga dūkoņa.

The office maintained its usual order – quiet chatter, the clattering of keyboards, and the gentle hum of the coffee maker.

Jānis, pārāk aizņemts projektu vadītājs, sēdēja pie sava galda, noliekdamies pār savu klēpjdatoru.

Jānis, an overly busy project manager, sat at his desk, bent over his laptop.

Viņš rūpīgi rakstīja e-pastu Martai.

He was diligently writing an email to Marta.

Marta bija viņa mīļākā kolēģe, un Jānis slepeni plānoja viņai pārsteiguma ballīti.

Marta was his favorite colleague, and Jānis was secretly planning a surprise party for her.

Jānis centās atrast īstos vārdus, lai izteiktu savas jūtas, nepateicoties pārāk tieši.

Jānis tried to find the right words to express his feelings without being too direct.

Viņa sirds dauzījās ātrāk, kad viņš aprakstīja, cik daudz Marta viņam nozīmē.

His heart beat faster as he described how much Marta meant to him.

Pabeidzis e-pastu, viņš nervozi nospieda pogu "sūtīt".

After finishing the email, he nervously clicked the "send" button.

Bet viņa roka aizpūta "visu" vietām, un, pirms viņš varēja aptvert savu kļūdu, ziņa jau bija aizgājusi visam birojam.

But his hand accidentally swapped "all" with its place, and before he could realize his mistake, the message had already gone out to the entire office.

Telpā uz brīdi iestājās klusums, izņemot pāris izbrīnītākos skatienus pa ceļu atdarināt Martas kabīni.

For a moment, the room was silent, except for a few surprised glances exchanged on the way to mimic Marta's cubicle.

Jānis bija strupceļā.

Jānis was at a dead end.

Viņa seja bija sārta kā dzērveņu sula, un viņa prāts strādāja, mēģinot saprast, ko darīt tālāk.

His face was as red as cranberry juice, and his mind worked furiously, trying to figure out what to do next.

Iespējo labi zināmo pikerbrokastu, viņš ātri virzījās uz konferenču zāli, lai samulst.

Enabled by the well-known office breakfast meeting, he quickly moved to the conference room to collect his thoughts.

Tikmēr darbinieki viens pēc otra lasīja Jāņa e-pastu.

Meanwhile, employees read Jānis's email one by one.

Daži iesmējās, daži skatījās uz Martu, kas, šķiet, bija apslāpēta ar kaut kādiem neskaidriem emocijām.

Some chuckled, some looked at Marta, who seemed overwhelmed by some unclear emotions.

Andris, viņa labākais draugs, pamāja Jānim doties uz priekšu un būt drosmīgam.

Andris, his best friend, nodded to Jānis to move forward and be brave.

Visbeidzot konferenču zālē pulcējās liels cilvēku skaits, un Jānis stāvēja priekšā visiem, sajūsdams, kā viņa sirds dauzījās, it kā gribētu izlekt.

Finally, a large crowd gathered in the conference room, and Jānis stood in front of everyone, feeling his heart pounding as if wanting to leap out.

Viņš dziļi ievilka elpu un tad izskaidroja situāciju.

He took a deep breath and explained the situation.

"Esmu neērti. Bet tagad jūs visi zināt. Gribēju pārsteigt Martu, un... nu, es viņu ļoti cienu."

"I'm embarrassed. But now you all know. I wanted to surprise Marta, and... well, I respect her a lot."

Telpu piepildīja smiekli, nevis izsmiekls, bet gan draudzīgi, sirsnīgi smiekli.

The room filled with laughter, not mocking, but friendly, heartfelt laughter.

Marta piecēlās un gāja uz priekšu.

Marta stood up and walked forward.

"Neuztraucies, Jāni," viņa teica, viņas vaigi nedaudz sārtuma apņemti.

"Don't worry, Jānis," she said, her cheeks surrounded by a slight blush.

"Man tas patīk. Ballīte, saprotu? Un, ak, jā, es jau kādu laiku zināju par to tavu noslēpumu."

"I love it. A party, I understand? And oh, yes, I've known about your little secret for some time now."

Jānis atviegloti uzsmaidīja, izjutis lielu svaru nokrītot no pleciem.

Jānis smiled with relief, feeling a great weight lift from his shoulders.

Pārējie darbinieki pievienojās sveicieniem un aplausiem.

The other employees joined in with congratulations and applause.

Tā bija ne tikai Martas, bet arī Jāņa diena.

It was not only Marta's day, but also Jānis's.

Pēc tam Jānis saprata, ka dažreiz drosme būt atklātam nes augļus.

Afterwards, Jānis realized that sometimes the courage to be open brings rewards.

Un pat slapjā un pelēkā ziemas dienā birojs bija piepildīts ar siltumu un cerību uz jaunu sākumu.

And even on a wet and gray winter day, the office was filled with warmth and hope for a new beginning.