Apmēram sniegotā ziemas rītā, Aptiekas dārzs atradās zem balta sniega segu.

On a snowy winter morning, the Aptiekas dārzs lay under a white blanket of snow.

Augi gaidīja pavasara atnākšanu.

The plants awaited the arrival of spring.

Dārzā valdīja miers, bet zem šīs klusās ainavas slēpās steidzamība.

The garden was peaceful, but beneath this serene scene lay urgency.

Laiks nepielūdzami ritēja uz priekšu, un Ilze bija satraukta.

Time was relentlessly moving forward, and Ilze was anxious.

Viņa strādāja slimnīcā, un tagad viņas pacients bija ļoti slims.

She worked at a hospital, and now her patient was very ill.

Vienīgais, kas varētu viņu izglābt, bija reti sastopama zālīte.

The only thing that could save them was a rare herb.

Ilze uzrunāja Māri, savu kolēģi un slepeno pielūdzēju.

Ilze approached Māris, her colleague and secret admirer.

"Es nezinu, kas noticis," viņa viņam teica, "bet zālīte ir pazudusi no dārza.

"I don't know what happened," she told him, "but the herb has disappeared from the garden.

Man vajag tavu palīdzību.

I need your help."

" Māris, kurš vienmēr bija gatavs palīdzēt Ilzei, teica: "Protams, es palīdzēšu.

Māris, who was always ready to help Ilze, said, "Of course, I'll help.

Zinu, ka Raimonds bieži strādā ar šīm zālītēm.

I know that Raimonds often works with these herbs.

Varbūt viņš zina, kur tās ir.

Maybe he knows where they are."

"Ilze skatījās, kā sniegs viegli krita uz mirušajiem augiem, domājot par to, kā viņa izaicinās Raimondu.

Ilze watched as the snow gently fell on the dead plants, thinking about how she would confront Raimonds.

Raimonds bija zinošs botāniķis, kurš bieži pakavējās dārzā.

Raimonds was a knowledgeable botanist who often lingered in the garden.

Viņam patika vākt retas zālītes savai pētniecībai, un Ilze aizdomājās, vai viņš nav atstājis kādu no tām savā personīgajā krājumā.

He liked collecting rare herbs for his research, and Ilze wondered if he had left any of them in his personal stash.

Viņa un Māris devās uz dārzu un tur atrada Raimondu.

She and Māris went to the garden and found Raimonds there.

Viņš stāvēja, izpētot sniegu, kurš klāja augu rindas.

He stood, examining the snow that covered the rows of plants.

"Raimond," Ilze sacīja.

"Raimond," Ilze said.

"Man tu esi ļoti svarīga vieta.

"You are very important to me.

Man vajag zālīti, kuru varētu būt paņēmis no šejienes.

I need the herb that you might have taken from here."

"Raimonds izskatījās pārsteigts, bet Ilze pamanīja, ka viņa acīs bija viltīgs spožums.

Raimonds looked surprised, but Ilze noticed a sly gleam in his eyes.

"Ilze," viņš teica, "es esmu izmantojis dažas no zālītēm svarīgiem pētījumiem.

"Ilze," he said, "I have used some of the herbs for important research.

Tas varētu būt solis uz lieliem medicīnas sasniegumiem.

It could be a step towards major medical breakthroughs."

" Raimonds paskatījās uz viņu ļoti nopietni.

Raimonds looked at her very seriously.

Ilze nezināja, ko teikt, līdz viņa saprata, ka viņi abi, iespējams, varētu strādāt kopā.

Ilze didn’t know what to say until she realized that they both might work together.

"Ja tu man palīdzēsi, es palīdzēšu tev ar pētījumiem," viņa beidzot piedāvāja.

"If you help me, I’ll help you with your research," she finally offered.

Raimonds ar uzmanīgu sejas izteiksmi domāja uz brīdi, tad pamāja ar galvu.

Raimonds pondered for a moment with a thoughtful expression, then nodded.

"Varbūt tā būtu laba ideja," viņš piekrita.

"Maybe that would be a good idea," he agreed.

Tā Ilze un Raimonds uzsāka jauna veida sadarbību.

Thus, Ilze and Raimonds embarked on a new type of collaboration.

Viņš deva viņai vajadzīgās zāles, un viņas pacienta veselība sāka uzlaboties.

He provided her with the necessary herbs, and her patient’s health began to improve.

Pateicoties kopīgajiem spēkiem, viņi apvienoja savas prasmes un zināšanas, tādējādi palīdzot gan zinātnei, gan cilvēkiem.

Thanks to their combined efforts, they merged their skills and knowledge, thus aiding both science and people.

Aukstais vējš pūta caur Aptiekas dārzu, bet Ilze vairs nejutās tik vientuļa.

The cold wind blew through the Aptiekas dārzs, but Ilze no longer felt so alone.

Viņa saprata, ka pat visnoslēpumainākajos cilvēkos var atrast sabiedrotos.

She realized that even in the most enigmatic people, allies could be found.

Ziemas dienās nevajadzēja justies drūmi, kad līdzās ir draugi, kuri saprot un ir ar mieru palīdzēt.

There was no need to feel gloomy on winter days when friends were there to understand and willing to help.