Rīgas Centrāltirgū ziemas dienā bija daudz cilvēku.

On a winter day at the Rīgas Centrāltirgus, there were many people.

Gaiss bija auksts, abas kājas bieži slīdēja pa ledainām plāksnēm.

The air was cold, and both feet often slipped on the icy tiles.

Kārlis, vietējais fotogrāfs, staigāja starp pārdevējiem, cerot atrast kaut ko īpašu savam izstādes darbam.

Kārlis, a local photographer, walked among the vendors, hoping to find something special for his exhibition work.

Viņš sakārtoja kameru un meklēja kadrus, kurus varētu iemūžināt cilvēku ikdienas skaistumu.

He adjusted his camera and searched for shots that could capture the beauty of everyday people's lives.

Elīna, jauna un aizrautīga šefpavāre, ātri virzījās starp stendiem, pērkot svaigas sastāvdaļas savam restorānam.

Elīna, a young and enthusiastic chef, moved quickly between the stalls, buying fresh ingredients for her restaurant.

Viņas galvā griezās domas par kritiķi, kas šovakar apmeklēs viņas restorānu.

Thoughts spun in her head about the critic visiting her restaurant tonight.

Bet ļaudis bija daudz, un katrs trešais gājiens bija šķēršļu pārvarēšana.

But there were many people, and every third step was an obstacle course.

Netālu Kārlis pēkšņi dzirdēja skaļu troksni.

Nearby, Kārlis suddenly heard a loud noise.

Viņš paskatījās — Elīna bija nejauši izmetusi savu iepirkumu maisu, izlidojot pa to āboliem un burkāniem.

He looked over — Elīna had accidentally dropped her shopping bag, sending apples and carrots flying.

Cilvēki turpat apkārt pasmaidīja un turpināja savu darbus, bet Kārlim tas likās īsti neparasts moments.

People nearby smiled and continued with their tasks, but to Kārlis, it seemed like a truly unusual moment.

Kārlis piegāja pie Elīnas.

Kārlis approached Elīna.

Viņš pasniedza viņai atpakaļ ritinātās burkānu galotnes un teica: "Vai varu palīdzēt?

He handed her back the rolling carrot tops and said, "Can I help?"

" Elīna, sākumā pārsteigta, piekrita viņa palīdzībai.

Elīna, initially surprised, agreed to his help.

Kopīgi viņi salasīja visus produktus.

Together, they gathered all the items.

Kārlis izteica domu, ka viņam patiktu nofotografēt šo momentu, bet viņa, smaidot, pieņēma to kā komplimentu par savu priecīgo nelaimi.

Kārlis suggested that he would like to photograph this moment, and she, smiling, took it as a compliment on her joyful mishap.

Kamēr viņi pļāpāja, izrādījās, ka abiem patīk vietējā kultūra un ēdiens.

While they chatted, it turned out that both enjoyed local culture and food.

Viņi atklāja, ka abiem ir kopēji draugi un ka viņus aizrauj Rīgas stāsti.

They discovered they have mutual friends and that they are fascinated by Rīga's stories.

Kārlis ierosināja nofotografēt Elīnu viņas restorānā, un viņa atkal smaidīja: "Nāc vakariņās, un varēsi mani fotografēt!

Kārlis proposed taking photos of Elīna at her restaurant, and she smiled again: "Come to dinner, and you can photograph me!"

"Kārlis bija iedvesmots.

Kārlis was inspired.

Viņš saprata, ka attēlos var rasties interesantas stāsti tieši no tādām nejaušām tikšanām.

He realized that interesting stories in images could arise from such random encounters.

Elīna atguva mieru, uztverot šo situāciju kā iespēju uz mirkli apstādināt laiku un izbaudīt cilvēku sabiedrību, kas citādi paliek nepamanīta.

Elīna regained her composure, viewing this situation as an opportunity to momentarily stop time and enjoy the company of people who would otherwise go unnoticed.

Kad viņi šķīrās, tirgus trokšņi kliedza kā parasti, bet abiem sirdī bija jauns mierinājums un jauns draudzības zibsnījums.

When they parted, the market's noises roared as usual, but both had a newfound comfort and a spark of friendship in their hearts.

Rezultātā katra atradusi jaunu vērtību cilvēkos un savā laikā.

As a result, each found new value in people and in their own time.