Vērmanes dārzā ziemas rīts bija kluss un mierīgs.

In Vērmanes Park, the winter morning was quiet and peaceful.

Sniegs saudzīgi klāja ielas un kokus, veidojot no tiem baltus tēlus.

Snow gently covered the streets and trees, turning them into white figures.

Rūta, Jānis un Anda gāja pa sniega taku, cieši satītu šallēs un kažokos.

Rūta, Jānis, and Anda walked along the snowy path, snugly wrapped in scarves and coats.

Elpas tvaiki veidoja maigus mākoņus, kas ātri izklīda aukstajā gaisā.

Their breath formed soft clouds that quickly dispersed in the cold air.

Rūta tikko runājusi ar Anda, un tas viņu drusku satrauca.

Rūta had just spoken with Anda, and it left her a little uneasy.

Anda bija vienmēr tik spilgta un atklāta, ka dažreiz šķita, ka Rūta dzīvo viņas ēnā.

Anda was always so vibrant and open that sometimes it seemed to Rūta that she lived in her shadow.

Jānis, kurš bija abu draugs, klusēdams soļoja blakus, vērojot Rūtas smaidīgo, bet satraukto seju.

Jānis, who was a friend to both, silently walked beside them, observing Rūta's smiling yet anxious face.

"Zini, Rūta," sākās Anda, "atceros, kad mēs ar tev neapzinājos izdarīto.

"You know, Rūta," Anda began, "I remember when we accidentally did that thing."

" Tā bija nevainīga piezīme, bet Rūtai tas šķita ievainojoši.

It was an innocent remark, but to Rūta, it seemed hurtful.

Anda turpināja stāstīt par kādu seno gadījumu, kur viņa nejauši atklāja Rūtas noslēpumu kādai draudzenei.

Anda continued talking about an old incident in which she accidentally revealed Rūta's secret to a friend.

Rūta apstājās, acis lielas un šokētas.

Rūta stopped, her eyes wide and shocked.

"Kāpēc tu to darīji?

"Why did you do that?"

" viņa beidzot pavaicāja.

she finally asked.

Jānis mēģināja iejaukties: "Mēs taču esam draugi, tas viss sen jau aizgājis pagātnē.

Jānis tried to intervene: "We're friends, after all, that's all long gone in the past."

""Ir lietas, kas netiek aizmirstas," noteikti atbildēja Rūta.

"There are things that aren't forgotten," Rūta replied firmly.

Viņa juta, kā dusmas piepilda viņas sirdi, bet viņa saprata, ka dusmas neko neatrisinās.

She felt anger filling her heart, but she understood that anger wouldn't solve anything.

Anda nometa acis.

Anda lowered her eyes.

"Es biju dumja.

"I was stupid.

Man žēl, Rūta.

I'm sorry, Rūta.

Es sajūtu vainu par to.

I feel guilty about it."

"Rūta dziļi ievilka elpu, aukstais gaiss atsvaidzinot viņas prātu.

Rūta took a deep breath, the cold air refreshing her mind.

"Es gribu būt godīga," viņa sacīja.

"I want to be honest," she said.

"Tas sāp, bet es vēlos piedot.

"It hurts, but I want to forgive.

Mēs taču esam draudzenes.

We are friends, after all."

"Anda pacēla galvu, viņas acīs bija atvieglojums.

Anda lifted her head, relief in her eyes.

"Es arī vēlos, lai mēs to pārvaram.

"I also want us to get past this.

Es apsolu, ka šāds muļķīgs notikums nekad vairs neatkārtosies.

I promise such a foolish incident will never happen again."

"Jānis klusēdams vēroja abas draudzenes.

Jānis silently watched the two friends.

"Labāk, ka mēs izrēķinām visu sirdij blīvo ziemu," viņš teica ar smaidu.

"It's better that we clear up all the dense winter in our hearts," he said with a smile.

Viņi turpināja staigāt.

They continued walking.

Rūta sajuta, ka saikne ar Andu atkal atjaunojas, līdz ar to uzViņiem sāka snigt vieglas sniegpārslas, kas viegli krita uz viņu kažokiem.

Rūta felt that the connection with Anda was being restored, and light snowflakes began to fall gently onto their coats.

Rūta zināja, ka šī situācija bija vajadzīga.

Rūta knew that this situation was necessary.

Viņa iemācījās būt atklātāka, godīgāka un drosmīgāka.

She learned to be more open, honest, and brave.

Viņa zināja, ka draudzību vienmēr var atjaunot ar sirdspusēm pilnīgu patiesību.

She knew that friendship could always be restored with wholehearted truth.

Viņas draudzība ar Andu bija svarīga un pelnīja atklātību.

Her friendship with Anda was important and deserved openness.

Un tā tas arī bija.

And so it was.

Jānis pasmaidīja, redzot, ka draudzība tiek stiprināta, patiesu un godīgu apskāvienu laikā.

Jānis smiled, seeing the friendship being strengthened during true and honest embraces.

Ziemas diena Vērmanes dārzā bija sākusi smaidīt, un viņi zināja, ka šī diena ir jauns sākums.

The winter day in Vērmanes Park had begun to smile, and they knew this day was a new beginning.