Kad pirmās sniegpārslas sāka krist uz zemes, Vidzemes internātskole izskatījās kā attēlota no pasakas.

When the first snowflakes began to fall to the ground, the Vidzemes boarding school looked like something out of a fairy tale.

Sniega klāti koki un siltas gaismiņas augstajos logos radīja īpašu noskaņojumu, kas skolas gaiteņos bija jūtams katrā soļa.

Snow-covered trees and warm lights in the tall windows created a special atmosphere that could be felt in every step through the school's corridors.

Visas šīs ziemīgās burvības vidū bija divi jauni iemītnieki - Kārlis un Elīza.

Amidst all this winter magic were two new residents - Kārlis and Elīza.

Kad vecāki sakravāja mantas un devās ceļojumā, brālis un māsa palika skolā.

When their parents packed their things and went on a trip, the brother and sister stayed at the school.

Kārlis bija vecāks, viņš centās būt stiprs un drošs, bet iekšēji viņš ļoti ilgstoja pēc mājām un vecāku klātbūtnes.

Kārlis was older, trying to be strong and confident, but internally he really longed for home and his parents' presence.

Viņš zināja, ka arī Elīza viņus ļoti ilgojās.

He knew that Elīza missed them a lot too.

Viņš saprata, ka viņam ir jābūt pozitīvam, lai arī māsa justos priecīga un droša.

He understood that he had to stay positive, so his sister would feel happy and safe.

Elīza gan bija savādāka par Kārlis.

Elīza, on the other hand, was different from Kārlis.

Viņa bija ziņkārīga un priecīga par jaunajām iespējām, ko šī skola piedāvāja.

She was curious and excited about the new opportunities this school offered.

Viņa vienmēr gribēja izzināt šo jauno vidi, un, lai gan viņa dažkārt dusēdza īslaicīgo sirds sāpju dēļ, Elīza bija pārliecināta, ka viss būs labi.

She always wanted to explore this new environment, and although she sometimes succumbed to fleeting heartaches, Elīza was convinced that everything would be fine.

Ziema tuvojās savam augstumam, un te nu bija Pareizticīgo Ziemassvētki.

Winter approached its peak, and it was time for Pareizticīgo Ziemassvētki, the Orthodox Christmas.

Kārlis zināja, ka mājās svētkos viss bija ļoti īpaši – garā galdā, smaržīgiem piparkūkas un mirdzošām svecēm.

Kārlis knew that at home, holidays were something special – with a long table, fragrant gingerbread cookies, and glowing candles.

Viņš vēlējās, lai Elīza justos tieši tāpat arī šeit.

He wanted Elīza to feel the same here.

Tādēļ Kārlis nolēma izdomāt plānu.

Therefore, Kārlis decided to come up with a plan.

Viņš sāka ar to, ka sapazīšanās ar citiem skolēniem un uzaicināja viņus uz nelielu svētku ballīti skolas kopējā telpā.

He began by getting to know the other students and inviting them to a small holiday party in the school's common room.

Viņi kopā izgatavoja papīra sniega zvaigznes un dekorēja istabu.

Together, they made paper snowflakes and decorated the room.

Garajos vakaros skolā komanda cepa piparkūkas – smarža piepildīja visu telpu, kas Elīzai atgādināja mājas.

On long evenings, the team baked gingerbread cookies – the aroma filled the entire room, reminding Elīza of home.

Svētki bija pilnā plaukumā.

The celebration was in full swing.

Mazā skolas zālē sapulcējās vairāki bērni, un visi bija priecīgi par iespēju kopā svinēt un dalīties.

Several children gathered in the small school hall, and everyone was happy to celebrate and share together.

Kārlis ar lepnumu vēroja, kā Elīza dejoja un smējās kopā ar jauniem draugiem.

Kārlis watched with pride as Elīza danced and laughed with new friends.

Viņa acis mirdzēja kā sniega kristāli loga rūpēs.

Her eyes sparkled like snow crystals against the window panes.

Tajā vakarā, kad visi jau bija aizgājuši, Elīza piegāja pie brāļa.

That evening, when everyone had already left, Elīza approached her brother.

"Paldies, Kārlīt," viņa teica, "tu esi pats labākais brālis pasaulē!

"Thank you, Kārlīt," she said, "you are the best brother in the world!"

"Tajā mirklī Kārlis saprata, ka pat tad, kad vecāki ir tālu prom, viņi varēja būt laimīgi un justies kā mājās.

At that moment, Kārlis realized that even when their parents were far away, they could be happy and feel at home.

Elīza kļuva drošāka, bet Kārlis iemācījās atvērties un dalīties savās sajūtās.

Elīza became more confident, and Kārlis learned to open up and share his feelings.

Viņu sirdis bija pārpildītas ar siltumu, un viņi atrada ne tikai jaunas draudzības, bet arī plaukstošu kopienu, kas palīdzēja viņiem abiem justies mīļi uzņemt.

Their hearts were filled with warmth, and they found not only new friendships but also a flourishing community that helped them both feel warmly welcomed.