Rīgas Centrāltirgus bija dzīvs kā Ziemassvētku brīnums.

Rīgas Centrāltirgus was alive like a Christmas miracle.

Lampiņas mirgoja pār mazajiem kioskēm, un visur valdīja gaidu un prieka sajūta.

Lights twinkled over the small kiosks, and everywhere there was a sense of anticipation and joy.

Māris un Liene staigāja zem kupolu jumtiem, izbaudot piparkūku un karstvīna smaržu.

Māris and Liene walked under the domed roofs, enjoying the scent of gingerbread and mulled wine.

Taču šodien viņi bija ne tikai prieka meklētāji.

But today, they were not only seekers of joy.

Viņi centās atrast mieru sirdī.

They were trying to find peace in their hearts.

Pagājušajā pavasarī viņu māte bija aizgājusi.

Last spring, their mother had passed away.

Tagad viņiem priekšā bija pirmie Ziemassvētki bez viņas siltā klātbūtnes.

Now, they faced their first Christmas without her warm presence.

Māris, būdams vecākais brālis, vēlējās, lai šie svētki būtu īpaši.

Māris, being the elder brother, wanted these holidays to be special.

Viņš gribēja, lai Liene justu mammas mīlestību, pat ja viņa vairs nebija blakus.

He wanted Liene to feel their mother's love, even if she was no longer by their side.

"Skaties, Liene," Māris teica, norādot uz garu galdu, kur ķirbji stāvēja rindā kā svētku rotājumi.

“Look, Liene,” Māris said, pointing to a long table where pumpkins stood in a row like holiday decorations.

"Kas par ķirbi! Mums vajadzētu pagatavot mammas ķirbja zupu."

“What a pumpkin! We should make mom’s pumpkin soup.”

Liene smaidīja, taču tas smaids bija vājš.

Liene smiled, but it was a weak smile.

Viņai negribējās runāt par ēdienu vai svētkiem.

She didn't want to talk about food or the holidays.

Mammas prombūtne bija sāpīga.

Her mother’s absence was painful.

Viņa juta, ka Katri Ziemassvētki būs tukši bez viņas.

She felt that every Christmas would be empty without her.

"Varbūt," viņa atbildēja un turpināja iet tālāk, skatoties uz citu pusi.

“Maybe,” she replied and continued to walk further, looking in another direction.

Māris juta, ka viņam jāatrod veids, kā iedvest dzīvību māsas sirdī.

Māris felt that he needed to find a way to bring life into his sister’s heart.

Netālu kāds tirgotājs pārdeva čiekurus ar apsarmojušām oglītēm.

Nearby, a vendor was selling cones with frosted berries.

Māris pie sevis nodomāja — tās rotas izskatās līdzīgas tām, ko mamma bieži nolika uz svētku galda.

Māris thought to himself—they looked similar to the decorations their mother often placed on the holiday table.

"Gribu, lai tu izvēlēties kādu skaistu," viņš ierosināja.

“I want you to pick something beautiful,” he suggested.

Liene vilcīgā solī apstājās pie maziem, glītiem koka dzīvnieciņiem.

Liene stopped hesitantly by some small, neat wooden animal figurines.

Viens no tiem, maza koka eža figūra, it īpaši piesaistīja viņas uzmanību.

One of them, a small wooden hedgehog figure, especially caught her attention.

Tā izskatījās tieši tāda pati kā viena no mīļākām mammai.

It looked exactly like one of their mother’s favorites.

"Māri," viņa iesāka, acīs sakrājās asaras, "mammai bija tāds pats.

“Māri,” she began, tears welling up in her eyes, “mom had the same one.

Bija laiks, kad viņa man to dāvināja, kad biju slima."

There was a time she gave it to me when I was sick.”

Liene paņēma eža figūriņu rokās.

Liene took the hedgehog figure in her hands.

Tā bija kā neliela karstuma viļņa, ko viņi abi tik ļoti ilgojās.

It was like a small wave of warmth that they both longed for.

Māris piegāja tuvāk.

Māris stepped closer.

Viņš sajuta, kā starp viņiem izplēn tukšums.

He felt the emptiness between them dissipate.

"Liene, zini, mēs varam svinēt viņas atmiņas," viņš teica maigā balsī.

“Liene, you know, we can celebrate her memories,” he said in a gentle voice.

"Viņa būtu gribējusi, lai mēs priecājamies."

“She would have wanted us to be happy.”

Tā nu viņi devās mājup ar rokās pilniem maisiņiem.

So they went home with bags full in their hands.

Viņi noformēja galdautu, rotāja to pašu koka ežu.

They set the tablecloth, decorated it with the same wooden hedgehog.

Viņiem bija ķirbja zupa, un Liene palīdzēja uzklājot galdu.

They had pumpkin soup, and Liene helped set the table.

Pirmo reizi viņi izbaudīja Ziemassvētku laikā mammas klātbūtni sirdī, nevis fiziski.

For the first time, they enjoyed the Christmas feeling of their mother’s presence in their hearts, not physically.

Māris un Liene kopā sēdēja pie vakariņu galda, sūtot sirsnīgas domas uz mūžīgi mīļoto cilvēku.

Māris and Liene sat together at the dinner table, sending heartfelt thoughts to their ever-beloved person.

Viņi atrada mieru, saprotot, ka īstā mīlestība vienmēr paliek ar viņiem, un svētki ir veids, kā viņu pieminēt.

They found peace, understanding that true love always stays with them, and the holidays are a way to remember her.

Viņi lēnām mīlīgā klusumā sāka jaunu tradīciju, kurā māti nekad neaizmirsīs, bet ar prieku pieminēs.

They slowly began a new tradition in loving silence, where their mother would never be forgotten but joyously remembered.